Kaut kad reiz jau domāju par šo, ka nekas nekad nav Tikai.
Tā nav tikai nauda, tikai attiecības, tikai darbs, tikai lietas, tikai ēdiens, tikai gads, tikai piecas minūtes, tikai smaids, tikai pieskāriens. Vārdu Tikai šķiet cilvēks lieto, lai patiesībā tik svarīgo padarītu šķietami maznozīmīgu.
Lai palaistu garām, nokavētu, padotos, atdotos, kļūdītos. Un lai tam visam būtu attaisnojums.

Un kā ar bailēm? Tā tomēr nav lieta/sajūta, kuru pieauguši cilvēki atzīst tik viegli.
"Man jau nav bail no augstuma, man tikai metas slikta dūša no augstā skata."
"Man jau nav bail no vientulības, vismaz neviens cits nezog manu laiku."
"Man nav bail no neizdošanās, mam taču visa dzīve priekšā."

Un tā uz priekšu. Cilvēki parasti nerunā par savām bailēm, tas nav pieklājīgi(?) un nav glaimojoši.
Bet baidās taču visi. Kurš mazāk, kurš vairāk. Es šobrīd vairāk.

Kad dzīvo laukos, pilsēta liekas nereāla. Es nemaz neilgojos pēc pilsētas. Laiks tur plūst nevienmērīgi un katrai stundai ir baiļu acis. Pilsētā manai dvēselei ir hroniski paaugstināta temperatūra un pulsa pārsitieni.

Pilsētā gribās daudz pārāk daudz iegūt - draudzību, mīlestību, atzinību. Pilsētā grūti atšķirt sevi no citiem.

Pārkarsušās dvēseles drudzis uzdodas par kaisli un vienas nakts īssavienojumi atstāj pārāk dziļas un sāpīgas rētas.
Pilsētā katram vajadzētu nēsāt līdzi strāvas stabilizatoru.

Laukos es nepārdzīvoju par to, ka man nav draugu.

Piedod, pilsēta, mīļā. Tavs kreppapīra raibums un lētie vizuļi man tuvi. Asfalta smarža uzbudina tāpat kā siena aromāts. Man nepieciešamas pilsētas klačas un intrigas, un pilsētas nepastāvīgā laime. Man patīk nauda un viss, ko par to pilsētā var dabūt. Man patīk skaļas izpriecas naktī un mājupatgriešanās rīta rēnajā gaismā, kad samiegojušies strādnieki pirmajos trolejbusos dodas uz darbu.

Tu esi nedabīga un tieši tāpēc - skaista. Bet saproti - laukos nav bail no nāves.