Lasu mammas atsūtīto grāmatu. Andra Neiburga - Stum Stum un domāju lielo dzīvi. Tādi vispārinājumi. Jūlijs man ir bijis pavisam tukš sevis izrakstīšanai. Tādas lielas lietas sevī pašā notiek un uz āru kaut kā nemaz netiek. Vai vienkārši nelaižu vēl prom no sevis tos izauklētos sajūtu gabalus. Kaut kas notiek. Kaut kas briest. Bet līdz saknēm vēl netieku.

Jūlijs ir gandrīz jau pagājis. Aizvien es nespēju nodefinēt sevī to laika jēdzienu/absurdumu. Es vienkārši mācos būt. Un es aizvien nezinu kā. Kas ir tas mans, un kas ir tas no ārpasaules uzspiestais, pagātnes cilvēku atstātais. Miljoniem pēdu nospiedumi. Kuri ir manējie?

Nav jau tā laika tam pievērsties. Sevi mazliet pavērt. Ir tikai vakari un agri rīti. Brīži skrienot cauri lietum, kad pēdas sitās pret asvaltu, zāli vai bruģi. Kad mūzika skan austiņās un visa pasaule šķiet tāda dzīvojama. Un kā ar pārējiem brīžiem? Es esmu vēl ceļā. Bet to pašu es teicu pirms gada.
Man vajadzētu vairāk rakstīt un izrakstīt. Lai viss atnāk vaļā un tie tumšie ūdeņi aizplūst un paliek kas vieglāks.