Atnācu mājās galīgi izmirkusi. Visas pēdas slapjas un aukstas. Aiz loga lēnām līst. Dzīve aizvien notiek.
Uzsildīju termosildītājam ūdeni, uzliku fonā mierīgos the cranberries un palīdu zem segas dzīvojamajā istabā. Uz sava baltā dīvāna, ar puspievērtiem aizskariem un tējas krūzi blakus.
Ielas trokšņi mazliet ielaužas manā privātumā un šodiena mani ir mazliet nogurdinājusi. Tāda nepārtraukta sāncensība starp cilvēkiem un viens uz otru gāž savu stresu. Es tikai bēgu no tā visa prom. Neko no tā visa man negribās sevī ielaist. Es vēlos būt mierīga, lai ko tas arī nozīmētu. Bet esmu mierīga šobrīd. Savā miera ostā. Savā dzīvoklī, ar augstajiem grieztiem, vecās mammas vilnas zeķēm un lietus skaņu tepat blakus.
Es tik ļoti cenšos visu saprast, visā ieskatīties, bet varbūt visur nemaz nekā nav. Dažas lietas/cilvēki ir vienkārši tukšums. Kamēr es pavisam varēm cenšos sevi pietuvināt.
Šī sevis atrašana ir viens interesants ceļš.