Vakardien ar draudziņu kā no ķēdes norāvušies. Nezinu, kas notika. Nezinu kā. Bet pēc pudeles vīna attapāmies pabā ar manu augšējā stave kaimiņu. Darot visai crazy stuff. Oh well. Jaunība, ja? Lai jau iet uz tās rēķina.

Šodien toties pamodos pavisam agri. Ar domu iet paskriet. Bet pēc vakardienas protams sirds sitās un tā arī palikām novārtīties gultā līdz deviņiem.
Saule pa visiem logiem iekšā. Svaigais gaiss ieplūst. No blakus istabas skan radio. Es čammājos un došos pretī savam Mančesteras draudziņam. Veseli septiņi mēneši nav satikts. Tāds iekšējais prieks un nemiers.

Un piefiksēšanai pašai sev - domu spēks tads diezgan stiprs man tomēr. Vai arī es vienkārši tās domas palaižu un aizmirstu. Tad es esmu pati. Vienkārši es.

Jo būtībā notika tas, ka es aizgāju uz interviju (manā komandā, tikai augstākā pakāpē un bez fixed term un ar diezgan smukiem cipariem un apmaksātu izglītību) un kas notiek? Aizeju, esmu es - smejos, priecājos, izbaudu procesu. Stāstu savus piedzīvojumus darbā (nu kompetenču intervija) un pēctam ieeju Starbucks nopirkt savu palutināšanas Latte un aizmirstu visu, visu. Paiet nedēļa. Priekšniece pasauc uz pārunām un pasaka - congrat! tev ir jauns darbs!
Man bija tads wow. jo godīgi sakot, to visu pasākumu man izvilka tikai un vienīgi kompetenču intervija, jo no tehniskās puses es esmu pilnīgi nejedzīga, tikai māju ar galvu un teicu, ka visu varu, visu gribu. ah.

Tagad gan tikai jāgaida līdz pat septiņām nedēļām kamēr visi kontrakti un viss cits sakārtojas. bet es vismaz zinu, ka ir. Nevienam citam gan nedrīksut teikt komandā, lai neizraisītu nemierus. Jo bijām trīs cilvēki uz to vietu un tie pārējie abi ir tādi diezgan cimperlīgi un patīk aiz muguras parunāt, bet nu labi. man prieks pa visu seju un tie tomēr šķiet nojauš.

Iekšējais prieks un lepnums par sevi. Kad mani novērtē. tads pilnīgs ego samīļojiens.