Šodiena bija tik gara un neizturama. Visi cilvēki par daudz. Atvēru ofisa logu. Bet viņi tik viens pēc otra nāk. Telefons zvana. Taustiņi klabinās. Nelabums. Manī šodien ir nelabums tik nepatīkams. Nekas no viņa neglābj.
Bet aizmigt es arī nevaru. Es nevaru ne paskatīties filmas. Ne palasīt grāmatas. Es nespēju koncentrēties. Man vienkārši gribās traukties. Iekāpt mašīnā un braukt jūru skatīties. Uzpīpēt uz mašīnas kaputa un braukt mājās. Bet tā bija tikai Latvijā. Šeit tā nevar būt. Šeit nevar būt daudz lietas. Vismaz iesākumos.
Kā es vispār esmu nonākusi tur kur es esmu? Es dažkārt tos ceļus nesaprotu. Sevi nesaprotu.