Es goda vārds nesaprotu, kur paliek laiks. Tas protams nav nekāds jēdziens ko varētu nodefinēt, bet tomēr.
Esmu iemācījusies no rītiem agri celties. Tomēr nevienmēr sanāk un nevienmēr gribās.
Toties man patīk agri rīti. Tieši tādi kā pēdējā laikā, ar dzestra pavasaru dvesmu.
Man patīk braukt vilcienā un lasīt grāmatu. Iet uz darbu lēnām smēķējot un veidot to do listus domās. Vai vienkārši ieslēgt mūziku austiņās un dungot klusi pie sevis. Sasveicināties ar visiem un tad...tad notiek tas,ka laiks pazūd. Attopos kad jau braucu mājās. Vāru zāļu tēju un taisu salātus. Lasu grāmatas, eju uz sporta zāli vai koledžu vai satieku vīrieti. Vai vēl sazin ko.

Bet tad ir tādi vakari kā šie, kad esmu viena. Visai pasaulei saku nē. Un dzīvojos ar sevi. Šādas dienas man patīk.

Vēlaizvien domās esmu kaut kur agrā vasaras rītā pie ezera. Lēnām iegremdēju kājas. Novelku drēbes un ir pilnīgs kailums. Ir mazliet migla un putni mostas. Un ir tāds klusums. Un apkārt neviena. Daba. Tīra, neskarta daba. Un ūdens uz kaila ķermeņa.

Es tik ļoti ilgojos pēc tās sajūtas.

Es vispār daudz ilgojos.

Pavidu padusmojos, pabēdājos, pabožos. Bet kopumā man laikam viss šobrīd ir tādā līdzsvarā vai aizņemtībā, ka nav nekādu paisumu vai bēgumu. Tikai tādi mazi pauguriņi. Un tas ir tik sasodīti nepierasti. Tikai pašas uztaisītās problēmas galvā jāizārstē no sevi.

Man vispār gribās šogad daudz ar sevi strādāt.