Mierīgi dzīvojos un darbojos un tad pēkšņi pamanu, ka februāris jau ir gandrīz pusē. Laika izjūta man nav sevišķi izteikta pēdējā laikā.
Šīs nedēļas bilance ir diezgan produktīva. Nozīmīgākais punkts no visiem, šķiet ir uzrakstīšana vienam vecam draugam. Kurš aizgāja bez atvadīšanās. Vienkārši izdzēsās un pazuda no kontaktiem. Un aiziešana,bez atvadīšanās būtu jāaizliedz draudzībā. Pēc kāda gada uzradās atpakaļ. Bet tā arī aizvien nebiju rakstījusi. Klusēju. Šonedēļ kaut kā jutu, ka ir jānokārto attiecības. Kaut kā vieglāk palika. Kaut kādā iekšējā matērijā. Viens līmenis manī ir mazliet piekārtots.

Piektdien sev sataisīju drāmu galvā. Sēdēju mājās viena pati. Dzēru vīnu. Pīpēju pagalmā un lasīju! Ar mazām galvassāpēm sestdienai, protams nebija gana. Un sestdienas vakars mani ievilka sevī līdz rītam, ar daudz alu un daudz cilvēkiem. Un es tajā visā jutos tik pazudusi. Pēdējo reizi uz centru es biju pirms ziemassvētkiem uz īsu brīdi un tad kaut kad vasarā. Un tad ir tā, ka pilnīgi nekas nav mainījies. Mūzika ir skaļāka, cilvēki viens otru uzlūko kā gaļas gabalus, kurus vēlas aprīt (lasīt - ievilkt gultā) un alkahola līmenis kāpj proporcionāli pavadītajām stundām klubā. Es tik dzēru vienu glāzi pēc otras, ar domu, ka tas man liks iederēties, mazliet nepievērst uzmanību tam tukšumam. Bet nekāds brīnums tur nenotika. Vienīgais pie kā tiku ir mazliet dulla galva un divu dienu party ķermenis, kurš tagad ir noguris un sauc pēc detox.

Es tomēr nemāku tā virspusēju. Jā, dažkārt ir labi sevi tā izsviest no komforta zonas un būt attention vidū. Pavērot cilvēkus, to kustības, ķermeņa valodu un tā tālāk. Bet es tomēr esmu tā dūdiņa, kas ielies sev glāzi vīna, paņems labu grāmatu un iegrims sevī.

Un tajos brīžos, kad gribās zaudēt raksturu, es vienkārši eju un ļauju sev būt virspusīgai un reibumā.