Fiziski es esmu nonākusi atpakaļ šeit. It kā reālajā pasaulē. Bet mana iekšējā būtība vēlaizvien sēž parīzes restorāna terasē, dzer vīnu, smēķē franču tabaku un ēd pankūkas.
Tā ceļošana kopā vispār ir tāda interesanta padarīšana. Tik ļoti tā otra puse dažkārt var būt par daudz. Un tas pat nav tādā sliktā nozīmē. Man patīk sharing emotions and other shi*. Jau filmas Into the wild laikā man prātā iesēdās tas, ka happines is only real when shared. Oh well. Tas pat nav par to vairs. Man vienkārši patīk atpūsties arī vienai. Nu tā, ka es varu pabūt ar sevi. Pasēdēt uz kāda soliņa klusumā un pavērot pilsētu. Bet kopā esot ir tie kompromisi, atbildība un uzmanība. Nepārtraukta uzmanība. Laigan mans ceļojums bija lielisks. Un gribēšu vēl. Un būs vēl. Pie šī man ir jāpiestrādā. Sevī. Lai nepaliktu par ezi. (Tā iekšējā sievietes būtība dažkārt dikti traucē)
Tagad ļoti apgaroti izbaudu savus vakarus. Vēl man negribās otru būtni savā telpā. Gribu tikai sevi. Lai arī cik tas egoistiski neizklausītos. Vēlaizvien esmu mīļā, labā draudzene. Un aizvien mēs katru vakaru sazvanāmies un runājam muļķības. Tas tā pieturzīmēm man pašai.
Šis laikam ir tāds mans mīļākais periods, kad var būt fiziski kopā un var arī nebūt. I mean, laiks sev un tad laiks otram. Agrāk visu tik ļoti steidzu un bīdīju un nekad pie kā laba tas nenoveda. Tagad es vienkārši kaut kā esmu un nemaz nesteidzot. Un tas tā ļoti labi apmierina. Paldies kosmosam, abām pusēm. Tas ir man un viņam. Abi esam kaut kādā vienā orbītā.
Bet parīze bija skaista. Monmarta bija skaista. Esmu uzņēmusi visa gada kalorijas dažās dienās. Ieguvusi inspiration un idejas kā sevi tālāk bīdīt. Tagad tikai jāsaņemas un jātiek atpakaļ tajā dzīves ritmā. Savādāk stāvu starp divām pusēm šobrīd. Bet tas laikam man tā tipiski vienmēr. Oh well.
Vismaz šodien es spēju veikt savas cibas piezīmes manai nākotnes sev! Un jā, biju šodien slinkuma iemiesojums un aizgāju tikai uz pirmo kursa daļu. Otro tā teikt pieklājīgi nobastoju, lai varētu padzert tēju un sakārtot savas prioritātes savā divdesmit ceturtajā gadā!
Tā ceļošana kopā vispār ir tāda interesanta padarīšana. Tik ļoti tā otra puse dažkārt var būt par daudz. Un tas pat nav tādā sliktā nozīmē. Man patīk sharing emotions and other shi*. Jau filmas Into the wild laikā man prātā iesēdās tas, ka happines is only real when shared. Oh well. Tas pat nav par to vairs. Man vienkārši patīk atpūsties arī vienai. Nu tā, ka es varu pabūt ar sevi. Pasēdēt uz kāda soliņa klusumā un pavērot pilsētu. Bet kopā esot ir tie kompromisi, atbildība un uzmanība. Nepārtraukta uzmanība. Laigan mans ceļojums bija lielisks. Un gribēšu vēl. Un būs vēl. Pie šī man ir jāpiestrādā. Sevī. Lai nepaliktu par ezi. (Tā iekšējā sievietes būtība dažkārt dikti traucē)
Tagad ļoti apgaroti izbaudu savus vakarus. Vēl man negribās otru būtni savā telpā. Gribu tikai sevi. Lai arī cik tas egoistiski neizklausītos. Vēlaizvien esmu mīļā, labā draudzene. Un aizvien mēs katru vakaru sazvanāmies un runājam muļķības. Tas tā pieturzīmēm man pašai.
Šis laikam ir tāds mans mīļākais periods, kad var būt fiziski kopā un var arī nebūt. I mean, laiks sev un tad laiks otram. Agrāk visu tik ļoti steidzu un bīdīju un nekad pie kā laba tas nenoveda. Tagad es vienkārši kaut kā esmu un nemaz nesteidzot. Un tas tā ļoti labi apmierina. Paldies kosmosam, abām pusēm. Tas ir man un viņam. Abi esam kaut kādā vienā orbītā.
Bet parīze bija skaista. Monmarta bija skaista. Esmu uzņēmusi visa gada kalorijas dažās dienās. Ieguvusi inspiration un idejas kā sevi tālāk bīdīt. Tagad tikai jāsaņemas un jātiek atpakaļ tajā dzīves ritmā. Savādāk stāvu starp divām pusēm šobrīd. Bet tas laikam man tā tipiski vienmēr. Oh well.
Vismaz šodien es spēju veikt savas cibas piezīmes manai nākotnes sev! Un jā, biju šodien slinkuma iemiesojums un aizgāju tikai uz pirmo kursa daļu. Otro tā teikt pieklājīgi nobastoju, lai varētu padzert tēju un sakārtot savas prioritātes savā divdesmit ceturtajā gadā!
jau pačukstēja | gribu pačukstēt