Visu rītu tik skaisti sniga. Mans pirmais šīs ziemas sniegs. Domāju, ka šogad neredzēsimies.
Visas debesis pievilkušās pelēkuma un ielas palika baltas. Protams, visa mana skaistā ziemas idille notika tikai līdz pusdienlaikam, kad uznāca silta pavasara saule un visu aizdzina prom. Slidinājos pa apledojušām/kūstošām ielām. Iekāpu autobusā. Smacējoši. Tā cilvēku masa ir ļoti nogurdinoša dažkārt. Aizvedu sevi līdz vilcienam. Apsēdināju pie loga. Un viss. Es apstājos. Visas dienas domas vienkārši apklusa.

Manas mājas nezināmu apsvērumu dēļ šovakar ir aukstas. Sēžu vilnas zeķēs, vīrieša džemperī, zem lielās dūnu segas. Nekas šodienai nav devis tik lielu nozīmi un jēgu kā šis - mirklis ar sevi. Man neko vairāk pirmdienās nevajag. Ja agrāk bija tā, ka jutos vientuļa. Tad tagad ir sasniegta mana pašpietiekamība un jūtos ļoti labi ar sevi. Būt Sev, šajā `gadi skrien kā stirnas` laikmetā ir ļoti svarīgi un nozīmīgi. Vismaz man. Būt ar sevi kailumā.

Un jā, es mēdzu neatbildēt uz zvaniem. Es mēdzu necelt telefonu. Bet man patiešām, patiešām šodien nevienu/neko negribās. Tikai sevi. Un siltu tēju.