Visu dienu staipīju sev līdzi sporta somu, lai pēc darba man nebūtu jānodarbojas ar sevis atrunāšanu iet mājās, ievīstīties segā, bet gan uz sporta zāli tonusu un formas atpakaļ dabūt. Zālē protams biju. Tā peldēšana vispār tāda tīkama nodarbe šādām aukstām dienām. Iegrimt siltā ūdenī un pēcāk saunā pasēdēt. Un tieši tajā laikā, kad viss ir pieklusis un mierīgs. Vēl ofisa stundas un sastrēgumi nav beigušies. Tie ir tie mani brīži. Netraucētības.

Man patīk netraucētība.

Protams, atnākot mājās es ievīstījos segās, jo pa šodienu es esmu vienkārši pārsalusi. Jūtos kā tāds ezītis miglā. Tā, ka pat izstieptu ķepu neredz. Bet pilsētas gaismas biezā miglā izskatās tik skaistas. Un pie manas mājas stadions ir izgaismots un tad māju jumti izskatās kā tādā mazā pasakā. Miglā atstarojas. Miglā ir viegli paslēpties. Bet ienākot mājā visas maskas nokrīt. Notīru make-up un uzvāru melisas un piparmētras tēju. Noģērbjos un paliek tikai kailums. Mans kailums. Mans dvēseles, prāta un ķermeņa kailums. Kailums ir īpaš. Uzvilkt oversized džemperi, vilnas zeķes un palīst zem baltās mīkstās segas. Ienākt šeit un visu izlasīt. Mazliet sevi saprast un izrakstīt. Dažkārt ceturtdienām vairāk neko nevajag.

Patiesībā, pie pirmās nedēļas atpakaļ vecajā ritmā es jūtos (ne)pieklājīgi labi.

No māju mājām ir atsūtīta grāmata. Bet zinu, ja paņemšu rokās, būs no vāka līdz vākam. Bet man nav laika. Man gribētos tā nedaudz, mazliet - katrai dienai pa sajūtai no grāmatas. Bet es jau tā nemāku. Ja paķer, tad vienkārši ir. Tā ir ar visu. Ja pirmā sajūta nostrādā, es aizraujos. Ja sajūtas saldi čuč, pavisam iespējams, ka tas nav domāts man.