Taadu vienkaarshu un mieriigu dziivi sev esmu uztaisiijusi. Bez lieliem kaapumiem vai kritumiem. Pilniigi briinos par sevi. Ar visu savu jucekli un domu aitaam, ieksheejiem nemieriem,neskatoties uz to visu,pati reaalaa dziive tik mieriigi pluust.
Viss apkaart ir appluudis. Visi midlandi uudenii. Visi gaajeeju tilti aizskaloti un miiljaas tacinjas nopluudushas. Bet es tikai mieriigi dzeru kafiju un noraugos. Shonedeelj vajadzeeja naakt lielajiem priekshniekiem apspriest manu paaugstinaajumu. Bet protams neviens nenaak. Un taa te vienmeer. Mana komanda mani glaabj. Bet gribaas to progresu izjust. Gribaas noveerteejumu naudas izpausmee. Jo tieshi tagad ir taa ka visu ko gribaas sev.
Bet taas domas es palaidiishu kosmosaa. Gan jau atnaaks tas iistais briidis un paaugstinaajums.
Viirietis supervaronis cauri visai veetrai un appludinaatajiem celjiem atveda man manas mantas,kuras neapdomiibas peec atstaaju pie vinja. Un taa silti palika,ka ir taa,ka ruupeejas. Tad nu sataisiiju brokastis gultaa un palutinaaju shoriit savu lielisko sargaataaju.
Bet ir tik daudz sajuutu iekshaa. Taadas nesaprastas un jaunas. Taads pilniigs maksimaalisms.

Un ja nu tieshaam atnaak pasaules gals un viss te paarpluust. Kas buus tas mans sasniegums? Laikam piedzimshana. Un cilveeciiba. Dazhreiz par daudz. Dazhkaart vieglaak ir buut vientuljai salai. Neskartai un mezhoniigai.
Bet es esmu te. Un tieshi taada formaa kaa vajadziigs. Tikai vairaak sevis miilestiibas un miiljoshanas vajag. Savaadaak pashkritisms paaraak uzbaaziigs palicis.