Pat nezinu ko gribu izrakstiit un izteikt. Taada pilniiga neapmierinaatiiba manii. Pamosties ar rudens viirusu, saaposhu kaklu un nogurumu organismaa. Seezhu satinusies segaas, ar skumju skatienu konstanti veerojot aizloga dziivi. Silta teeja ar apelsiinu. Aukstas rokas un pecinjas.
Shie ir tie briizhi kad vienai ir jaatiek galaa ar visu. To ieksheejo neapmierinaattiibu un skumjumu. Viss tracina, viss riebjas, nekas nav labi. Taads pilniigi izteikts pms. Un taa es te dziivojos pa viiriesha maaju un pati sev kriitu uz nerviem. Visi komentaari shodien uztveras galeejiibaas, neko nejuutu. Vajadzeetu laikam savaa miteklii nokljuut. Prom no visa. Mazliet dabuut no sevis aaraa to viesuli. Man vienmeer shaadas saauksteeshanaas ir saistiijushaas ar miiljuma/miilestiibas truukumu. Kad pietruukst kaadas konkreetas sajuutas. Taa tiiri ieksheeji. Man laikam pietruukst taa apchubinaashanaas. Taada zinaama pieskatiishana. Laikam juutos, ka no sevis visu izlieku, bet pretii nepiepildaas tas tukshums ne ar ko. Un te nav tikai attieciibas ar viirieti, arii ar citiem un galvenokaart jau ar darbu. Pat negribu domaat par pirmdienu un jaunu nedeelju, kad tur notiek tagad taads vaajpraats, un visi tie deadline. Nav briinums, ka njemu un apaukssteejos. No sevis tik daudz izlieku, dazhkaart liekaas, ka skrienu pret sienu un pretii nekaadas atdeves, nekaada more effort tam balansam.

Gribeetos visu uztvert vieglaak. Pieveert acis. Neuztvert personiski. Bet tik ljoti man nesanaak. Ka raudaat gribaas. Kaa viss tik piekjeras, sakaraajas un ieaug.

Nu, pilniigs pms man te galvaa sakaapis. Tik ljoti riebjas un kaitina.

Organism, luudzu atlabsti. Praats, luudzu piekaapies.