Visa pagājusi nedēļa tika pavadīta vīrieša midziņā. Ar visādām kopīgām vīndzeršanām vakaros un nesteidzīgām kafijām no rītiem. Un,protams,ka pieradinājos pie visa. Jo tā ir tik fantastiski laba sajūta, ka pēc garas darba dienas tu zini, ka tevi saskaus un samīļos un viss uzkrātais stresa līmenis izlīdzināsies. Varēs ieritināties otram azotē un parunāties. Tik viegla dzīvošana. Laigan mentalitātes ir mazliet savādākas un arī kompromisi ir jāatrod kādi. Tās ir tikai tādas mazas lietas.
Tagad sēžu viena mājās no piektdienas. Izkāpjot no vilciena, ar acīm jau meklēju viņu. Sapurinājos. Nācu mājās. Ienākt tukšā istabā, kurā neviens mīļi negaida un nebūs kopīgas ēst gatavošanas. Atradinos. Un nav tā, ka būtu bijis ļoti bēdīgi vai tukšum sajūta. Man ar Viņu vispār nav tāda tukšum sajūta. Ir vienkārši pavisam savādāk būt atkal vienai, savā telpā un ar sevi. Pašai sevi domās samīļot un uztaisīt vakariņas. Es goda vārds esmu tik slina uz ēst gatavošanu vienai. Es pat nesaprotu kā lai es cīnos ar šo iesakņojušos problēmu. Man patīk gatavot, lai pabarotu ne tikai sevi, bet otru/citus. Tāds entuziasms uzreiz un eksperimenti. Bet vienai tas kaut kā savādāk. Tāda ļoti tipiskā ēdienkarte izveidojas uzreiz. Ar pavisam vienkāršiem, ātri pagatavojamiem ēdieniem. Un tas, protams, nav ne labi, ne veselīgi. Pie vīrieša galīgi izlaidos. Viņam tur tāds mini dārziņš iekopts, ar svaigiem dārzeņiem un tik garšīgi, garšīgi. Ka veikalā pilnīgi roka neceļas pirkt tos visus sapakotos.
Bet tā ir tikai viena puse. Man jau patīk būt vienai tāpat. Savā kārtībā. Un savos nesteidzīgajos mirkļos. Tā otra puse jau tāpat ir vajadzīga. Un aizvien mēs sazvanāmies katru dienu, kad neesam kopā. Aizvien mēs viens otru ļoti labi jūtam. Un tā ir tāda silta pasaulīga sajūta.
Visas brīvdienas sev galīgi sabojāju. Ar visādiem alkaholiskiem kokteiļiem līdz rīta gaismai, kad abi mani brīvdienu rīti ir tādi diezgan samocīti bijuši un tā arī neko neesmu izdarījusi jēdzīgu. Tā lūk notiek, kad mani nepieskata mazliet. Hah.
Tagad kādam laikam pietiks atkal.
Man ļoti gribās draudzēties. Man gribās jaunus draudziņus. Ar kuriem es šeit justos mazliet vairāk kā mājās. Bet tik grūti atrast tā cilvēkus. Vienmēr jau viss pats atnāk, kad vajag. Tas satikšanās un saskaušanās faktors jau tāds ļoti svarīgs ir. Aiziet svētdienās uz pabu brokastīs. Paklačoties. Pasmieties. Tās sajūtas man ļoti pietrūkst. Jo nav vairs to cilvēku apkārt.