Savā nodabā šovakar dzīvojos un domāju par visādiem rituāliem. Nu tiem mazajiem, ikdienas. Kā nesteidzīga kafija rītos, avīze, duša (katram savs iestarpināms)
Un man pašai viņu ir tik daudz. Tādas mazas ikdienas rutīnas(?) kas nemaz neapnīk, kuras iepriecina un ieliek sirdsmieru.

Mans pēdejo mēnešu mīļākais rituāls ir (i mean, Mūsu rituāls) ir sazvanīšanās katru vakaru, kad neesam līdzās viens otram. Izrunāt dienu, pasmieties un vienam otru ar vārdiem pamīļot. Un tas rituāls mums ir izveidojies tādā pilnīgā pašplūsmā. Jau no pašas pirmās dienas, kad iepazināmies. Nav bijis tāds brīdis, kad nesazvanītos vakarā pirms miega, kad neesam blakus. Tas ir pilnīgi neaptverami. Un tas ir tāds sirdsmiers un tuvība. Ka pēkšņi uzrodas tas viens cilvēks, kurš apgriež visu sakārtoto rinķī un ir sajūta, ka blakus ir iets mūžību. Un man patiešām tā šķiet. Ka Viņš manā dzīvē ir bijis vienmēr, nevis tikai divus mēnešus. Tas miers, kas starp mums valda atkausē manu skarbumu un neticību. Atliek vienīgi smaidīt un atkal ticēt, ka dzīvē notiek viss un tikai uz labu. (šo teikumu man noteikti vajadzēs atcerēties kādā nākotnes brīdī. hah)
Tad mums vēl ir rituāls, kā sestdienas vēlās brokastis, ko gatavo viņš, kamēr es varu dzert savu otro kafijas krūzi un pildīt sudoku, atlaidusies dīvānā, pie atvērtām terases durvīm. Blakus uz spilveniem kaķis un Viņš virtuvē dzied. Viņš vienmēr dzied gatavojot. Un tas izklausās tik mīļi.
Es tik ļoti novērteju to visu, kas man ir tagad, jo pirms tam man nebija nekas. Ne sajūtu, ne nozīmes, motivācijas, jēgas etc. Esmu atpakaļ uz pekām. Un blakus ir pilnīgs sirdsmiers no iepriekšējām dzīvēm.

Agrāk domāju, ka varu mīlēt tikai latviski. Izrādās, ka tomēr nē.Valodai pat nav nozīmes. Sajūtās mīlēt ir tik viegli.

Saldi ir tie laimes brīži.