Es nesaprotu, kā no cilvēka, kurš no rītiem varēja sevi pamodināt un centās sadraudzēt ar agriem rītiem, esmu palikusi par cilvēku, kurš vienkārši nespēj atmosties vismaz divas stundas no tā brīža, kad atveru acis. Vēl pirms divām nedēļām likās, ka no manis varētu sanākt tīri pieklājīgs rītu cilvēks. Labi, ar vienu pusi, esmu tikusi galā, neesmu vairs tik ļoti cranky no rītiem un visu uztveru daudz mierīgāk. Viss vēl manī guļ laikam. Vakardien piemēram, kad pamodos blakus savam čirkainajam,es jutos tik ļoti labi izgulējusies, laigan gribējās ierušināties blakus, zem siltas sedziņas, nevis līst ārā uz darbu, pamosties bija krietni vieglāk. Tagad man sevī ieslēdzās demotivizācija. Pie šī man vajadzētu piestrādāt, laicīgu piecelšanos un ierašanos darbā!