Manī sēž darba holiķis. Pietam ļoti izteikts. Priekšnieks jau smējās, ka nopirkšot man portatīvo laptopu un varēšu stiept darbu uz mājām. Bet tas tikai daļēji ir manī. Aizvien man patīk no rītiem aizgulēties un pavadīt vēlas naktis augšā. Un darbs mājās nav nemaz tas. Tā iedvesmojošā ofisa vide tikai to rosina. Mājās es gribu paslēpties. Mājās es gribu būt es. Ne darba holiķis.
Šodien tik ļoti saliju. Atnācu mājās ar slapjām ķepām. Uzvilku vilnas zeķes un palīdu zem segas. Man patīk tas vieglums manī. Tā pilnīgi neizskaidrojami. Un es pavisam noteikti zinu, ka ļoti daudz dod arī Viņš. Laigan ne tieši blakus. Tomēr tas balans ir atgūts. Nu attiecībās ar sevi. Tā nu es sevi esmu piekārtojusi, un tam vajadzēja veselus sešus mēnešus.
Laiks ir tik ātrs. Izlienu no savas relaksējošās vannas un ir jau tik vēls vēls. Un ir tik liels slinkums iekšā, kad es pat nezinu vai man gribās vīnu ar ārpasaules cilvēkiem, vai tikai ar sevi. Vai vispār neko. Tikai ielīst siltumā un mierīgi pabūt. Tādas piektdienu vakaru dilemmas manī sēž.
Tomēr, kopš sāku strādāt, tur kur esmu tagad, piektdienas ir ieguvušas savu šarmu. Tādu savādāku. Kad vienmēr beidzam darbu ātrāk, aizslēdzam ofisu un katrs aizklīstam savās gaitās. Man tā ir Starbucks kafija un self treatment. Kā piemēram šodien es eksperimentēju. I mean, fashion ziņā. Divas pilnīgi netipiskas lietas manā drēbju skapī tagad būs. Un ja nebūs slinkums izlīst no mājas šovakar, varbūt ievalkāšos.
Esmu iegrimusi R.E.M skaņās. Dungoju visu pēc kārtas. Ieritinājusies draudziņa kreklā. Un smaidu. Un tā sajūta nav tik daudz pret viņu, bet kā pret kaut ko apvienotu. Tāda izteikta kopība. Balanss. Tas tomēr man visu laiku bija tik ļoti vajadzīgs. Tā sajūta un apskāviens, kurš pasaka - and baby, everything will be fine.
un ir. tikai jāpasper soļi pretī.