sēžu es te tā šovakar viena pati. un par daudz visu ko sadomājos. un paņemu un sabožos pati ar sevi. ak, mana loģika.
pati visu samaisu un sajaucu, ka pašai pēctam jābēdājas. un tā es te dzīvoju starp milzīgām iedvesmām, iemīlēšanos un sevi.
nez pienāks tāds brīdis, kad es patiešām atļaušu sev vienkārši būt un ļauties. nevis spītīgi bremzēt un analizēt. es tiešām domāju, ka varu arī savādāk.bet varbūt tas viss atnāk tikai ar laiku!
ir sapņi, kuri nepazūd.