Viss ir taa likumsakariigi sakaartojies. Taa,ka es vareetu pat iemiileeties,bet neljauju sev. Ir bail. Taas bailes vispaar ir kaut kas neizskaidrojams manii. Aizvien manaa dziivee pietruukst mazliet lielaakas pastaaviibas. Mans blakus istabas saldais paaris striidaas,driiz jaasaak mekleet maajvieta,bet kas notiks ar darbu es nezinu,jo tik skumji buutu zaudeet tik lielisku kolektiivu. Savus smukos viirieshus uzvalkos un papeezhu klabonju. Shokolaades kuukas un kafijpauzes ar koleegjiem. Es tik ljoti gribeetu justies droshi par kaut ko. Bet tajaa otrajaa zinjaa,tas bailes ir veelreiz ljauties viiriesha dveeselei. Taa liidz galam. Es taa leenaam te duudinos uz vietas. Likaas vieniigaas attieciibas es shogad veidoshu ar sevi. Protams,aizvien es veidoju un nedomaaju atteikties vai iemainiit ne pret ko. Bet tad atnaaca vinjsh. Taa negaidiiti un uzreiz. Kaa zibens speeriens no skaidraam debesiim. Un sagrieza atkal visu otraadi. Un taa jau divas nedeeljas es dziivoju starp ekstaazes tirpaam,baileem un sevi. Meegjinot savienot visu kopaa. Es seezhu un veeroju. Vinju. Citus. Sevi. To analizeeshanu es maacos atsleegt. Tagad es vienkaarshi ljaujos. Vismaz shobriid. Jo vinjsh man kaut kaa paliidz,ieraudziit to,ka ir tik daudz kaa prieciiga viscaur. Un tas,ka mees zinaam viens otru vien divas nedeeljas,bet shkjiet jau no ieprieksheejaam dziiveem,vispaar ir kaut kas wow! Un pilniigi negaidiiti.