Visu nedēļu tik ļoti izbaudu karsto sauli. Tāds milzīgs siltuma un enerģijas pieplūdums. Tas karstums it kā reizēm smacējoš un nomokoš, bet tādās vienkāršās svētdienās, kad visu dienu sēdi pie upes, dzer aliņu un neko nedomā, ir pavisam viegli. Esmu saulē apdedzis un izgulējies pēc pilnas programmas. Tas ir tā, ka tu atnāc mājās ap septiņiem. Paņem nelielu power nap un tad ap vienpadsmitiem aizej vēlreiz gulēt un pamosties tieši trīs minūtes pirms biresmīgās modinātāj skaņas no rīta. Un rīti bez modinātāja ir vislabākie rīti pasaulē. Vienalga vai tā būtu brīvdiena, vai vienārša darba diena. Tā izgulēšanās sajūta ir ļoti lieliska. Pa logu spraucas iekšā saule. Cenšos izdomāt, kā saģērbties uz savu ofisa dzīvi, ja reiz ir tik karsti, bet melnas bikses vispār nepalīdz dzīvei.
Pagātne kaut kur ir atkal nozudusi un es ceru, ka kādu brīdi man no tā visa būs miers. Lai es varu sevi nostiprināt vēl vairāk un nepielaist tās aizgājušās emocijas klāt.
Jo esmu šobrīd tādā brīdī, kad varu uztaisīt mierīgi sev brokastis, stundu staigāt pa veikalu un izvēlēties pārtiku, skriet, atveseļot sevi līdz galam. Tādā mierīgā līmenī. Man negribētos, lai kaut kas to izjauktu. Tāpēc es esmu vairāk sev nekā citiem. Jo tad sevi nevar tā vienkārši pazaudēt.
Es nezinu, ko es darīšu augustā. Vai man būs darbs jūlijā. Bet es ceru, tur augšā, kādi kosmiskie spēki, parūpēsies par mani un neatstās novārtā, pēc šī visa gada iesākuma, tas būtu par daudz!