Es biju tik ļoti atmetusi gulēšanu, ka šorīt ņēmu un aizgulējos. Tā arī pamodos, ar telefonu rokās un piespiestu modinātāja izslēgšanas pogu. Manī ir ieslēdzies kaut kāds mistisks pavasaris. Bet ne tik daudz, ar taureņiem vēderā, bet ar pilnīgu mieru gan. Lēnām sevi atkopju un patīku sev arvien vairāk. Un tas ir tik ļoti labi. Atkal sev patikt. Tāda gaiša un mierpilna, nevis apātijā ieslīgusi, skumja būtne. Vajadzēja gandrīz piecus mēnešus, lai es sevi atkal sajustu. Lai es ieraudzītu atkal sevi un sāktu sadraudzēties no jauna. Turu sevi rāmjos, lai neieslīgtu pagātnes domās. Jo šo visu periodu gribās mazliet izbalināt no nervu šūnām ārā.
Pie visām attiecībām ir jāstrādā. Arī pie attiecībām ar sevi. Un tā ir viena interesanta padarīšana. Jo pašam vien ir ar sevi jāstrīdās, jāsarunā, jāiziet uz kompromisiem, jāsalamā vai jāpaslavē. Nav te nekādas otras puses. Ir tikai viens pret viens ar sevi. Tā tīri godīgi cenšos sev pieiet. Saprast. Apmīļot. Pēc visa tā, kas ar mani ir noticis, tas man ir vajadzīgs visvairāk. Sūtīt sev siltumu un iepriecināt. Rūpēties. Parūpēties. Uzklausīt. Ieklausīties. Tie visi instinkti jau kaut kur iekšā ir. Ir saknes, ko neviens un nekas neizplēš.
Es vēlos iemācīties vairāk ļauties. Neanalizēt katru mirkli, notikumu, cilvēku, sajūtu, sevi. Man vēl ir jāiemācās tas. Es vēl tikai eju pa savu taciņu, līdz ceļam vēl ir gabaliņš.
Bet zaķa sirds ir atguvusi mieru.