Shodien ierados darbaa pavisam,pavisam agri. Pirmaa saule spiideeja aciis un es seedeeju uz solinja smeekjeejot. Ienaacu ofisaa,uzvaariju kafiju un iegrimu kreeslaa dziljaak. Patiesiibaa,ja es dariitu kaut ko vienu liimeni veel augstaak,es paarveerstos par darbaholikji. Un tas ir kaut kas neiedomaajams man. Shis paarejas posms,vispaar ir kaut kas interesants man. Sevis izprashana. Es ilgojos buut uudens tuvumaa. Vai pljavaa,mezhaa. Pie dabas. Tad ir taada vairaak maaju sajuuta. Kaa taada nokliidusii avs dazhbriid uzvedos. Iisti vairs nesaprotu.kur iisti man jaabuut. Kur ir manas maajas. Agraak likaas,ka manas maajas ir jebkur kur ir Vinjsh. Labi,tagad jau arii liekas,varbuut taapeec tik daudz emocijas sheit pa asiniim maisaas. Tad veel,ka maajas ir tur kur tu pats sev izveido savu maajsajuutu. Jo vietai jau nav noziimes. Galvenais ir sajuuta,ka taa juuties. Bet tad jau veel ir draugu un gjimenes faktors. Veel kaudze ar faktoriem. Visu gribaas iedaliit un saprast,laigan tas viss ir taads izpluudis. Bet kaa lai saprot,kas no taa visa ir mans? Es tikai tagad maacos dziivot viena. Un es tikai eksperimenteeju. Vareetu arii sakraameet somas un aizceljot prom. Kaut kur taalu. Nevienam nesakot. Taa teikt nodedzinaat tiltus. Atrast sevi izmetot no komforta zonas. Viskaut kas manii shodien diidaas.

Kāpēc vīrieši spēj visu tā vieglāk? Nu bet nopietni. Tā bez pārdzīvojumiem, cause that`s life baby. Un turpina tālāko ceļu.
Kamēr es te sēžu un apmaldos un cenšos pārdzīvot savu zemestrīci. Lai norūdītos. Lai paliktu stiprāka. Un nepietuvotos nekur pa daudz. Un neļautu pietuvoties sev par daudz. Es negribu vairs to visu, visu. Man pietiek. Laigan iekšēji tukšums un skumjums, tas ir tikai pagaidām.Es ticu,ka pienāks tas brīdis,kad es varēšu būt viena. Man nevajadzēs neko, neko no ārpasaules kaislībām un es mācēšu nepielaist sev neko pārak tuvu. Arī pati netuvoties. Es saprotu, tā apdedzināšanās ir daļa no visas padarīšanas ko saucam par dzīvi. Bet, sasodīts, katrai mazajai zaķa sirdij ir savi limiti. Un kad trauks ir pārpildīts, viss plūst pāri malām un neko saglābt vairs nevar. Šis viss gads ir kaut kāds vājprāts. Teju piecu mēnešu laikā netikt ar sevi galā jau sāk palikt mazliet nožēlojami. Drīz būs kauns pašai uz sevi spogulī skatīties. Ir pilnīgi tāds - what comes around, goes around. Tie visi principi darbojas uz visu šajā pasaulē. Dažkārt nemanāmos veidos, dažkārt tādos,kad visu sirdi satricina. Es saprotu, nevienmēr esmu bijis labs cilvēks un rīkojies saskaņā ar sevi vai gluži pretēji,gājusi pāri līķiem,pilnīgā egoismā,lai dabūtu to ko vajag. Šis gads ir kā attīrīšana no visa sastrādātā sevī. Bet mēs visi taču esam tikai cilvēki. Katram ir savi limiti. Esmu pārkāpusi citu cilvēku limitus un tagad tiek pārkāpti manējie.
Eventually I know that everything will be fine. Un man tikai ir jātiek pāri šim posmam.
Šodien ir salikti galējie punkti un acīs viss izrunāts. Sevī viss izrunāts. Tagad atliek tikai dažādi domu līmeņi. Ar sevi. Un labi vien ir. Ja pirms tam kaut kas, kaut kā. Tad tagad vismaz zinu to otru stāstu. Un varu sākt savu ceļu. Tāds satricinājums no visa, ka šķiet būs jāsāk viss no jauna. Jāizliek sevi visu te, tā lai vieglāk saprast no malas lasot. Es pieņemu,ka rakstu pilnīgi nesakarīgi un nevajadzīgi,bet es savādāk šobrīd nemāku.
Ar ko lai sāk?