Man šodien vajadzētu iziet sabiedrībā. Es pat īsti nesaprotu ko, lai es iesāku ar trīs brīvdienām, lai es nesajuktu prātā. Man ir nepieciešami cilvēki apkārt. Vislabprātāk pagrieztu laiku atpakaļ. Viss šis gads ir tik liela zemestrīce. Bet pagātnē jau nav veselīgi skatīties. Ir jāskatās uz priekšu. Ir jāsaņemas. Man vajag tikai palīdzību. Bet palīdzību lūgt es nekad neesmu mācējusi. Es visu pati, līdz pēdējām un tikai tad,ja tiešām, tiešām vajadzēs, es kādām ko lūgšu.Un tā nevienmēr ir tā pozitīvākā īpašība. Jo patiesībā jau es esmu maziņš un trausls, bet uzlieku stiprās sievietes masku, laigan iekšēji viss brūk un jūk. Un tā tas ir bijis visu laiku. Arī Viņš prasīja. Kāpēc es nespējot parādīt to, ka spēju būt vāja un man ir vajadzīga palīzība. Kāpēc tu iekšēji uzsūc asaras un pārdzīvojumus un uzliec smaidīgu seju. Neviens mēs neesam supercilvēki, visiem ir jūtas un pārdzīvojumi. Un tas ir tikai cilvēcīgi. Bet es tā nevaru. Es nemāku. Es nezinu, kas man tas ir. Tā laikam ir viena liela problēma. Vismaz viena no saknēm noteikti. Ar kuru man vajadzētu tikt galā. Tā visa turēšana sevī, kā skaidri redzams, nav nepiekā laba novedusi. Mazā sirds lūzt gabalos. Visa pasaule lūzt. Šodien es gribu no viņas iziet. Gribu cilvēkus. Gribu nebūt es. Vismaz šovakar. Vismaz mazliet.