Savā pirmajā maijā es jutos kā tādā lietainā drēgnā septembrī. Viss pūšās un līst cauru dienu. Pilnīga ačgārnība te ir. Ja ņem vērā faktu, ka februāra beigās varēju plikās pēdās un baletčībās staigāt apkārt, tad tagad pat uzvelku savus puszābaciņus.
Šodien tāds pilnīgs riebums ir. Es pat nezinu no kā. Vienīgais ko es sapratu ir tas, ka man riebjas taisīt ēst vienai personai. Respektīvi sev. Es pat varētu neēst ja nevajadzētu. Tagad tikai tā tīri ar piespiešanos. Ātri, ātri, bez nekāda entuziasma un prieka visu samaisu kopā un tad nedēļu ēdu. Tā ir tāāāāda piespiešanās. Bet divus gadus taisot arī tam kādam ēst es atradu no vientulības. Man pat patika taisīt. Improvizēt. Pavadīt ilgu laiku virtuvē kaut ko jaunu mēģinot un tā priecīgi. Bet tagad es vienkārši nespēju sevi peispiest. Pat ēst man negribās. Tikai kaut ko, kaut ko, lai tikai apmierinātu vēdera rūkoņu. Un tā es dzīvoju. Nemākot pierast pie vientulības. Taisni vai asaras saskrēja acīs, kad svētdien pirku pārtiku, staigāju viena pati pa lielveikalu ar iepirkuma grozu (knapi stiepjot) un apkārt ģimenes, ar lielajiem ratiem, priecīgi... Tas viss kaut kā tik ļoti iedūra. Es jau vispār pēdējā laikā tā pārāk emocionāli uzvedos. Bet nu tomēr. Nespēju saprast, kad tikšu vienreiz no šitā visa ārā. Savādāk šīs raudāšanas lēkmes mani novedīs pie vājprāta. Tik ļoti grūti dažas dienas ir izturēt. Tad atkal ir labāk. Atnāk spēks. Mīņājos uz vietas.
Man vajag draudziņu! Vai vairākus. Lai runātos, taisītu ēst un atgūtu dzīves prieku. Nemaz nerunājot par visām manām kaislībām.