Tas jau,protams,dabiski,ka pirms tam neaizdomājos par to, ka celties piecos no rīta, bet nākt mājās deviņos vakarā,ir diezgan nogurdinoši un tā maigi sakot,jūtos samocīta. Jo tas jau ir vairāk kā skaidrs, ka aizmigt uzreiz tā nesanāk, un ātrākais uz ko es varu sevi pierunāt ir desmit vakarā. Bet tās ir tikai divas dienas nedēļā. Pārējā laikā es varu gulēt mazliet vairāk. Un jā, man ir vajadzīgs tas sauktais skaistum miegs.

Vēlviena gara šodiena. Pāris stundas miega un pēdējā nedēļas diena klāt. Tik ātri viss paskrien. Tikai ne tie brīži, kad Viņš izdomā klusēt un atkal savos prāta mežos kaut kur apmaldījies ir. Tā nu es te dzīvoju. Un tas ir sasodīti grūti,kad nevar Viņu izmest no galvas. Traucējoši.
Vakardien bija tāda emociju pārpilnība. Visu dienu turējos, turējos. Un tad pārnākot mājās vienkārši iekritu gultā un viss atvērās. Visas manas emociju slūžas. Izraudājos, iemigu, pamodos. Šodien ceru būs labāk.

Manas rīta stundas. Vismaz mazliet.

Seezhu darbaa. Zheel,ka manam blackberry nav garumziimes. Bet es shodien pati esmu bez garumziimeem. Arii bez pieturziimeem. Kaa leeni pluustosha upe. Dzestrs riita uudens, kura imeerkt kailas peedas. Shodien taa shkjiet vesela pasaule. Pluustosh uudens. Varbuut pabeigtiiba nemaz nav domaata man? Varbuut es esmu paredzeeta bez garumziimeem. Bez pieturziimeem. Kaut kur visam pa vidu. Mani joprojaam nepamet doma,ka esmu pavisam jauna shajaa pasaulee. Un taapeec veel nesanaak atrast savas saknes, savu celju. Es leenaam pluustu un uzsuucu sevii staastus. Veeroju. Skatos. Maacos. Maacos draudzeeties ar sevi un dziivi.