Atgriezos mājās pavisam izlijusi un slapja. Uzvilku savas siltās mājas drēbes un ieritinājos gultā uz kafijpauzi. Koledža šobrīd ir vienīgā, kas manu prātu spēj nodarbināt un nepiesaistīt visādiem izdomājumiem un problēmām. Apskatījos, ka vakaros tur notiek franču un spāņu valoda. Varbūt vajadzētu. Jo patiesībā, kamēr es kaut ko daru un ap kaut ko darbojos, mans prāts nečīkst un sirdī nesāp. Un vakar pat bija tā, ka fiziski sāp viss. Protams, varētu iet izskriet kādus pāris kilometrus, bet lietus laikā man īpaši negribās sevi mocīt,ņemot vērā vispārējo veselības stāvokli.
Kamēr es pagaidām jūtos saņēmusies un stipra, es jūtu arī to, cik ļoti viss pavājinās dienas gaismai pazūdod. Visi nervu gali vaļā un iekšējā zemestrīce. Nekas, nekas! Gan es kādreiz atgriezīšos pie sevis.