Izvedu sevi pastaigāties. Pareizāk sakot smaržot pilsētu. Visu ceļu līdz upei, kas līkumoti iet cauri pilsētai, līdz centram un pa lielās pilsētas ceļiem. Brīdī, kad gāju pāri tiltam uzvirmoja nu tāda smarža. Tāāāāda. Es pat nemāku vārdos izteikt. Tas brīdis, kad ir bijusi tveicīga vasaras diena un ir pievakare, kad saule jau sāk rietēt. Visa pilsēta ir pierimusi un ūdens ar zālāju tādu vasaras pievakares smaržu dod. Mitrums. Sulīgs mitrums. Tāds, kad gribās apsēsties. Ar kailām pēdām iekāpt mitrā zālājā un pamērcēt pirkstus upē. Dienas tveicīgumu izgaro viss. Tāda vārdos neaprakstāma smarža.
Pilsētas ielas, kas smaržo pēc kafijas. Cilvēki ar iepirkumu maisiņiem dodas mājās. Pārīši pastaigājas un veido sarunas, mīlinās zālītē. Slapji suņi, tikko izlīduši no pievakares peldes. Gulbji, kas sildās pievakara saulē. Mazu bērnu smiekli ķerot baložus. Putni zilās, bez mākoņu debesīs. Ir bezvējš. Man austiņās skan mūzika un es esmu kaut kādā mirklī tālu prom. Ne šeit, ne tur. Tāda bezrealitāte un realitāte reizē. Slēpjoties aiz saules brillēm es kadrēju apkārtni un meklēju stāstus. Domās sarunājos pati ar sevi un veidoju dialogus.
Iedomātus dialogus ar iedomātiem cilvēkiem. Arī ar īstiem. Tikai domās.
Saraustu sevi pa daļām un nesalieku kopā. Tāda saldskāba vientulība. Bet viens jau nevienmēr nozīmē vientuļš. Tā ir viena vienība, kura mācās pastāvēt pati par sevi, pati ar sevi. Līdz skaudram rūgtumam un mīlestībai.
Un ir tādas dienas kā šī, kad eksistē tikai smaržas, uzplaukuši ķiršu koki un tveicīgas pievakares, kad saproti, es esmu patiesībā šeit tik viena kā vēl nekad.