tas,ka aiz loga ir plus astoņpadsmit grādi,nenozīmē ka man mājās ir silti. jo lūk šeit, mājas ir uzceltas vienkārši tizlas un iekšā krājas mitrums, necirkulē nekāds siltums un vispār ir tā,ka ir ļoti auksti un man gribās sildītāju. un tad es,satuntulējies, vilnas zeķēs izeju uzpīpēt dārzā un tur atkal ir siltums un viss uzvilktais šķiet pa daudz. nav brīnums, ka mana balss mēdz pazust.
bet to es nemaz šodien nevēlējos stāstīt.
es vēlējos pastāstīt to, ka šodien es jūtos mazliet laimīga. pat ne varbūt laimīga vārda tiešākajā nozīmē, bet mierīga gan. bija gan alus līdz pieciem rītiem, gan barbekjū, gan kamīns. bet pats galvenais bija pamošanās blakus manam vīrietim. jā! beidzot es izgulējos. beidzot es atslābu. izstaipījos kā kaķis saulītē no rīta un murrāju.
man aizvien patīk cilvēki no rītiem. tikko pamodušies, izpūruši, ar aizsmakušām balsīm un mierīgiem smaidiem.bez kosmētikas. bez maskām. nesamāksloti. vienkārši. tādi cilvēki ir visskaistākie. un rīti bez modinātāja. rīti ar viņu. tādu gan nav daudz un diemžēl arī nebūs. un laigan jūtos tā labi, pēcpusdienā mājās nākot nez kāpēc jutos kā tādā walk of shame.
laigan pirms pāris minūtēm murrāju kā kaķēns, sakopos un izbaudīju rīta kafiju dārzā. tā sajūta neatstāja. un tā ir tāda tizla sajūta. kad šķiet visi apkārtējie redz, ka nakts nav pavadīta savā mājā un iekšēji smīn. kad viss ir manā sejā rakstīts tik ļoti, ka nenoslēpt. protams, tā varbūt nav.un protams, kuru gan vispār kas tāds interesē. un tas walk of shame manā gadījumā arī nav burtiski jāuztver. bija tikai sajūta. un galu galā tas viss ir tikai manā galvā.
es gan pati nesaprotu ko es daru un kāpēc kāpju uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem vairākas reizes. vai tiešām vajag pārbaudīt divreiz? (manā gadījumā trešo, ceturto and so on reizi?)
ir tādas dienas, kad apjūku sevī un apmaldos pavisam.