Pamodos ar karstu rīta sauli logā, kas uzbāzīgi glāstīja visu ķermeni. Tomēr iekšā tāds smagums. Tie sapņi vienreiz mani nodedzinās. Visu nakti sapnī raudāju un bēgu. Strīdējos un kliedzu. Tās bija veselas 7 stundu ilgas mokas, no kurām nespēju tikt vaļā. Tas viss mani šobrīd tā nomāc, ka mana rīta kafija pat nespēj glābt. Vai tiešām tas būtu tas zemapziņas smagums, kas būtu jāatrisina?
Esmu nogurusi no mošanās divos naktī augšā un ar bailēm iet gulēt.
Vispār mani kaitina tas, par kādu cilvēku es pēdējā laikā esmu kļuvusi. Tāda sajūta, ka kāds iekšējais mehānisms ir saplīsis un atsakās darboties. Bet es nemāku atrast to mazo detaļu sevī, kas būtu jānomaina. Pārlasu un meklēju atbildes, bet es viņas neredzu. Šķiet, ka manis nemaz nav.

Esmu nogurusi. No visa. No sevis. No apkārtnes. No tām sasodītajām emocijām, kas iekšas griež kopā. Bet ne jau ātri, tā lēnām, izbaudot katru iegriezto milimetru. Tā vismaz man pašai šķiet.
Sēžu pilnīgā klusumā ar sevi. Viens pret viens ar sevi. Un klausos. Bet prātā ir tikai tukšums un pilnīgs bezsvara stāvoklis. Klusums šādās dienās ir visdziedējošākais. Sēdēju šodien parkā uz soliņa, kadrēju apkārtni un sajutos tā ļoti ļoti viena. Tāda pilnīga nolemtības sajūta par visu. Rakājos sevī un meklēju to sajūtu izslēgšanas pogu, bet nav. Dažkārt šķiet, ka man ir vairāk par vienu sirdi. Jo tas viss, kas man ir iekšā ir krietni vien par daudz, tādam mazam cilvēkam kā es.

Varbūt es vienkārši esmu ļoti jauna uz šīs pasaules. Varbūt šī ir mana pirmā dzīve un es vienkārši vēl neko nesaprotu. Manī nenāk nekas no pagātnes, kas palīdzētu izprast un iedzīvoties. Tad varbūt nākamajā man būs vieglāk. Nesajukt.

ļoti pacietīgi hipnotizēju savu blackberiju.kā tāds izsalcis vilks, kurš uzlūko gazeli no krūmiem. pacietīgi un lēnām. bet jo pacietīgāk to daru, jo nežēlīgāks paliek klusums un nepacietīgāka es kļūstu. dažu minūšu klusums ir pārvērties jau neskaitāmu stundu klusumā. sāk šķist, ka es dzīvoju uz vientuļas salas, kur nekāda ārpasaules informācija nepienāk un visi cilvēciskie labsajūtas un komforta mirkļi man nemaz nepienākas. esmu tikai es, neskarta daba un izdzīvošana. līdz vienā dienā izglābšos no saviem zvēru pilnajiem džungļiem un atgriezīšos cilvēciskā komforta līmenī. bet tam šobrīd itin nemaz nav nozīmes. tie ir tikai tukši vārdi un sevis maldināšana. izlikšanās.
raujot sevi uz pusēm, es vēlos iegūt viengabalainību. cik muļķīgi. cik neizdarāmi. #itshaossbaby