Es vakar piedzēros un tas neved ne pie kā laba. Atgriezos mājās tikai ap pm. 3.00.
Jūtos brutāli izvarota. Un tas nav domāts smieklīgi. Man nežēlīgi sāp galva un es jūtos drausmīgi. Liekas, ka tas vis briesmīgais periods nebeigsies un laime nekad neatnāks. Mamma pat laikam nepamanīja, ka esmu prom, bet dzēra ar manu audžu tēvu. Es viņu ienīstu no visas sirds. Viņš ir briesmīgs. Un man ar viņu vajadzēšot sadzīvot sākot ar 5. februāri. Šie precēsies tikai 20. februāri. Es būtu tik laimīga ja man tajās nebūtu japiedalās un kaut vai... kā mazs bērns spēlētos pie tēta. Būtu pie viņa. Bet visas ilūzijas būt laimīgai ģimenei, kā filmās ir sagrautas. Nejūtos un diez vai jutīšos vēl jelkad tik laimīga, kā visus tos 13 gadus. Es labprāt sev pārdurtu vēnas. Bet man žēl tēta un Maijas.

Es laikam iešu pastaigāties vienatnē. Ārā patreiz snieg. Un man vajag izraudāties uz drauga pleca. Kaut tikai būtu, kāds tik tik uzticams, bet tāda ir tikai Maija. Kura brauks drīz dzīvot uz Ogri. Ogre un Liepāja ir tik tālu viena no otras. VĒL viena lieta par ko man vērts raudāt. Nezinu vai jelkad atradīšu ko tādu, kā viņu. Manu saulīti.

*

Garastāvoklis: slapji...
Mūzika Nav tava daļa.