Anfilāde.
Pjets; Katrīna, Leons, Deniss.
Ceļš iestiepās dūmakainajā tālumā; iespējams tas vēl mūžību dzīrās sasniegt horizonta galu; iespējams tas beidzās jau pēc aptuveni četriem komats septiņiem kilometriem (d=sqrt(13*h)). Ja tā, tad pēc četriem komats septiņiem kilometriem būs jāmeklē, kā turpināt ceļu, ja vien kaut kam vispār būs vēl jēgas... Šobrīd pastāvēja tikai asfalta pelēkais nelīdzenums, kas mašīnas riepām kā mazām meitenēm lielā bižutērijas veikalā ar piecdesmit procentu atlaidi visam lika spiegt un palēgties un spiegt, un purvs, kas no abām pusēm balstīja ceļu un neļāva tam izplesties un izplūst stāvvietās, benzīna uzpildes stacijās, autodromos, lidlaukos, lielveikalos un pilsētās.
-Tam visam ir kaut kāds šarms, - pēc paprāvas klusēšanas no pakaļējā sēdekļa atskanēja Leona balss.
-Tam, ka mēs turam logus ciet, jo ārā smird kā kūtī? – Denisa seja neizrādīja nekādas emocijas, viņa skatiens hipnotizēja šoseju, rokas bija satvērušas stūri tā, it kā viņš vēl joprojām pārvietotos pa pilsētu un jebkurā brīdī būtu gatavs izvairīties no pašnāvniekiem.
-Jā, - skatienu pievērsis purva plašumam, Leons piebilda, -bet smirdošām kūtīm arī ir šarms.-
-Kaku šarms, - Denisa vaibsti sakustējās viešot tikpat labi kā pašapmierinātību tā arī skābuma izteiksmi.
Katrīna iespurdzās.
-He, kad biju maza, mums laukos bija kūts, un es mēdzu iet tur lasīt trušu spiras. Es viņas liku spainī un tad no spaiņa metu tās sunim, sakot, lai viņš ēd savu šokolādi. Es to vairs neatceros, bet man teica, ka tā bijis, - Katrīnas smaids bija dzīvespriecīgs, bet atšķirībā no vairuma citu dzīvespriecīgo smaidu viņējais neaizņēma trešdaļu sejas, bet gan eleganti atstāja mazas bedrītes viņas vaigos.
Pjets atvēra acis un staipoties apķēra sava krēsla galvas balstu.
-Bet tu neesi daudz mainījusies kopš savas bērnības – vēl joprojām vāc izkārnījumus un vēl joprojām mēģini tos kādam iebarot, -Pjets pasmaidīja un pagrieza galvu uz aizmuguri, lai ieraudzītu, vai kāds viņa asprātību uztvēris. Nē, joks par žurnālistiem visiem paslīdējis garām, visi atkal bija ieniruši sevī un vēroja purvaino neko. Iestājās klusums. Saule caur stiklu karsēja Pjeta galvu. Drošības josta neērti iegūlās starp plecu un kaklu un solīja atstāt nobrāzumu. Viņš sāka justies neērti, jo nespēja iedomāties neko, par ko padomāt - pārējie veiksmīgi bija atraduši savu harmoniju stulbā mitrā kūdrā ar baltām tizlām puķītēm pa vidu, ko apspīdēja svelmaina riebīga saule, un zila nekāda debess solījās vēl kādu mēnesi nedot zvaigznes un mēnesi, un tumsu. Polārās dienas. Karēlija. Romantiķi varētu nomirt no prieka par to, ka laiks apstājies un mirklis ir mūžība. Šāds mirklis ir kā cukurs - mazliet, mazliet un tas kļūst šķebinošs. Šķebinošs mirklis kā mūžība ir mūžīgas ciešanas. Un atkal romantiķi varētu nomirt no prieka, ka var ciest - var patiesi par kaut ko gausties. Un atkal romantiķi varētu nomirt. Punkts.
Pjets nodungoja neveiklu "para ram pam" un atvēra cimdu nodalījumu.
- Tev te nav nekādas kasetes, Deniss. Nūgjīgi. Tu vispār mūziku klausies? - Pjets teica, pārcilādams kaut kādas lapiņas un rakņājoties arvien dziļāk nodalījumā.
- Mammas mašīna. Viņai ir mūzikas skolotāja. Viņai galvā skan viss, ko viņa var vēlēties. Tā viņa teica, - Denisa lūpas kustējās lēnām, vēl joprojām pārlūkojot ceļu.
Ceļš iestiepās dūmakainajā tālumā; iespējams tas vēl mūžību dzīrās sasniegt horizonta galu; iespējams tas beidzās jau pēc aptuveni četriem komats septiņiem kilometriem (d=sqrt(13*h)). Ja tā, tad pēc četriem komats septiņiem kilometriem būs jāmeklē, kā turpināt ceļu, ja vien kaut kam vispār būs vēl jēgas... Šobrīd pastāvēja tikai asfalta pelēkais nelīdzenums, kas mašīnas riepām kā mazām meitenēm lielā bižutērijas veikalā ar piecdesmit procentu atlaidi visam lika spiegt un palēgties un spiegt, un purvs, kas no abām pusēm balstīja ceļu un neļāva tam izplesties un izplūst stāvvietās, benzīna uzpildes stacijās, autodromos, lidlaukos, lielveikalos un pilsētās.
-Tam visam ir kaut kāds šarms, - pēc paprāvas klusēšanas no pakaļējā sēdekļa atskanēja Leona balss.
-Tam, ka mēs turam logus ciet, jo ārā smird kā kūtī? – Denisa seja neizrādīja nekādas emocijas, viņa skatiens hipnotizēja šoseju, rokas bija satvērušas stūri tā, it kā viņš vēl joprojām pārvietotos pa pilsētu un jebkurā brīdī būtu gatavs izvairīties no pašnāvniekiem.
-Jā, - skatienu pievērsis purva plašumam, Leons piebilda, -bet smirdošām kūtīm arī ir šarms.-
-Kaku šarms, - Denisa vaibsti sakustējās viešot tikpat labi kā pašapmierinātību tā arī skābuma izteiksmi.
Katrīna iespurdzās.
-He, kad biju maza, mums laukos bija kūts, un es mēdzu iet tur lasīt trušu spiras. Es viņas liku spainī un tad no spaiņa metu tās sunim, sakot, lai viņš ēd savu šokolādi. Es to vairs neatceros, bet man teica, ka tā bijis, - Katrīnas smaids bija dzīvespriecīgs, bet atšķirībā no vairuma citu dzīvespriecīgo smaidu viņējais neaizņēma trešdaļu sejas, bet gan eleganti atstāja mazas bedrītes viņas vaigos.
Pjets atvēra acis un staipoties apķēra sava krēsla galvas balstu.
-Bet tu neesi daudz mainījusies kopš savas bērnības – vēl joprojām vāc izkārnījumus un vēl joprojām mēģini tos kādam iebarot, -Pjets pasmaidīja un pagrieza galvu uz aizmuguri, lai ieraudzītu, vai kāds viņa asprātību uztvēris. Nē, joks par žurnālistiem visiem paslīdējis garām, visi atkal bija ieniruši sevī un vēroja purvaino neko. Iestājās klusums. Saule caur stiklu karsēja Pjeta galvu. Drošības josta neērti iegūlās starp plecu un kaklu un solīja atstāt nobrāzumu. Viņš sāka justies neērti, jo nespēja iedomāties neko, par ko padomāt - pārējie veiksmīgi bija atraduši savu harmoniju stulbā mitrā kūdrā ar baltām tizlām puķītēm pa vidu, ko apspīdēja svelmaina riebīga saule, un zila nekāda debess solījās vēl kādu mēnesi nedot zvaigznes un mēnesi, un tumsu. Polārās dienas. Karēlija. Romantiķi varētu nomirt no prieka par to, ka laiks apstājies un mirklis ir mūžība. Šāds mirklis ir kā cukurs - mazliet, mazliet un tas kļūst šķebinošs. Šķebinošs mirklis kā mūžība ir mūžīgas ciešanas. Un atkal romantiķi varētu nomirt no prieka, ka var ciest - var patiesi par kaut ko gausties. Un atkal romantiķi varētu nomirt. Punkts.
Pjets nodungoja neveiklu "para ram pam" un atvēra cimdu nodalījumu.
- Tev te nav nekādas kasetes, Deniss. Nūgjīgi. Tu vispār mūziku klausies? - Pjets teica, pārcilādams kaut kādas lapiņas un rakņājoties arvien dziļāk nodalījumā.
- Mammas mašīna. Viņai ir mūzikas skolotāja. Viņai galvā skan viss, ko viņa var vēlēties. Tā viņa teica, - Denisa lūpas kustējās lēnām, vēl joprojām pārlūkojot ceļu.
