Katra cilvēka krūtīs nesaudzīgu cīņu savā starpā ved labais ar ļauno, drosme ar gļēvumu un stiprums ar vājumu. Neviens nevar tomēr apgalvot, ka vienmēr un katrā laikā labais viņā būs uzvarētājs. Šī iekšējā cīņa ir tikpat veca, cik veca ir pati cilvēce. Mēs pazīstam šīs stundas, kad mūsos pārejoši cēlais, augstais un stiprais, padodas zemam un ļaunam. Stundas, kas prasa visus mūsu spēkus, lai pārvarētu šo iekšējo cīņu. Nav arī nemaz izšķiroši, ja mūsos vājais nemaz nepastāv, izšķiroši ir tas, ka mums ir spēka šo vājumu pārvarēt, tur guļ cilvēka rakstura stiprums. Ja mēs. vērojam lielas vēsturiskas personības, tad varēsim taisīt slēdzienu, ka tikai viņu personīgā uzvara par savu ‘’Es’’ viņus padarījusi par lielām personībām. Ja mēs jautājam tālāk par šo personību noslēpumaino spēku, atrodam avotus, kas glabājas arī katrā no mums. Mums jābūt tikai iekšējai gribai, lai šos avotus izmantotu. Un tādēļ, ka tas tā ir, mēs nedrīkstam jautāt un prātot kā labāk: dzīvot vai mirt visdrausmīgākā nāvē. Mums jāapbruņojas ar cietu gribu, kas būtu tikpat nedalāma un pie mums saistīta kā mūsu ieroči. Tā ir stingrība pret pašiem! Mums viņa ir vajadzīga. Laiks un vēsture šodien to nosaka ikvienam atsevišķi no mums, lai tas augtu un veidotos pats neizmērojamos apmēros un sasniegumos. Karš pieņēmis tādus apmērus, kuros zūd visi iekšējie un ārējie aizspriedumi. Likteņa svaru kausos tiek svērta dzīvība un iznīcība. Šai cīņai nav citas izejas. Ar bardzību, bez piemēra vēsturē, no mums prasa lielākus upurus no vīriem un sievām, no sirmgalvjiem un bērniem, prasa laicīgus upurus no visiem dažādās kara frontēs. Mēs labi zinām, ka šīs cīņas beigās stāvēs mūsu uzvara un sāksies jauns laikmets. Mēs nedrīkstam izvairīties no tiem pienākumiem, kādus mums uzliek šī cīņa. Tikai tas vēl atrodas mūsu rokās, kā mēs iekšēji reaģējam uz šīm laikmeta prasībām. Vai mēs piederam pie tiem, kas baiļojas jeb krīt izmisumā, vai pie tiem, kas spēkā un bardzībā pret pašu pāraugam sevi šai izaicinājuma stundā. Mums jādomā par to, ka līdz ar nāvīgo ienaidnieku austrumos arī mums iekšēji uzglūn kāds ienaidnieks. Būtu bērnišķīgi un muļķīgi to noliegt. Kamēr vien cilvēki dzīvos, tie pazīs stundas, kad arī stiprākās sirdis reiz kļūs vājas. Tam nav nekādas nozīmes. Svarīgi ir tikai tas, ka mēs iekšēji esam modri un apņēmīgi būt vienmēr gataviem un stipriem briesmu brīžos. To var katrs! Jo šis spēks ir dots ikvienam no mums no dabas. Mēs dzīvojam jauna laikmeta sākumā. Neviens nevar šo cīņu par jauno pasauli mums aizliegt. Mums visu jāiznes uz saviem pleciem un jāmācās saprast bargo un taisno likumību. Visi šīs cīņas upuri prasa darbu un mūsu rīcību! No katras rīcības, no ikvienas domas jārodas vienmēr darbam, kas aizrauj pašu un arī citus sev līdzi. Mēs apzināmies šīs gigantiskās cīņas nežēlību bez nožēlas.

dzīve balts karuselis skrien

vienkārši skrien

bez mitas

eju iekšā

vēders

laba

es vienkārši nemāku paiet

lejup

piedodiet es nezināju ko es ar to

vējš lietus mežā virpuļo jošš

esesjuesejuesejuejueju

pie lapas malas es biju

kur vakar

neliek

vai

ejietietiet

es vienkārši neprotu pateikt to

es zinu tavu seju es zinu to mežu seja paliek seja

elpas pietrūka nebija ko domāt likās par daudz

es zinu to mežu pagaidi mani es taču zinu kurp tu ej

vēl palika vieta uz lapas

es par to seju

***

vēl nekur nav teikts, ka tas bija par mums

piedod man, ka neredzēju tavu seju

tur, kurp tu devies, es arī eju

vēl vienu dienu es domāšu to domu

vēlnēnēvēlnēnēnēnēnē

āāāar visu to domu

es paliku viens.