nu ko, jauna diena sākusies... bļāviens
vakardienas viskijs ar kolu nebija good idea
/p.s.- pirmo stundu kavēšu/
Šī diena, man liekas bija un ir pati miegainākā. and, pirmo es nenokavēju ;P Ņukševicai beidzot pazuda balss un viņa nevarēja pabaurot. what actually padarīja ļaudis vēl miegainākus
Visu dienu viņu nebiju redzējusi. Ienāku klasē- oo, super, viņa nav. Paskatos 39° pa labi- fak?!... pievēršos klasē virmojošajai tēmai un izklīstu. Protams chāpojot uz kori viņu redzēju. kā tas arī bija gaidāms.. nepasveicināju, bet patiesībā droši to varēju darīt, jo es gribēju, vienkārši nebija tādas situācijas. (L. aizveries.;*) Pārāk daudz dažāsu fantāziju mani par viņu apmeklēja, kas patiesībā apgrūtināja mācību procesu. huh, who cares?!
Ak mans miegainais teātris.. jeb miegainā es, patiesībā. Arī Līga to pamanīja (pasniedzēja). Protams, nu protams, man bija jāstrādā ar tizlāko kolēģi, kura ir, vismaz fantāzijas un teātra ziņā 0 (zinu tā nav labi teikt). Bija jāizveido etīde. Ar viņu. Ar VIŅU!!! bet tas, kas manā prātā radās 40 sekunžu laikā pārsteidza nevien mani un pasniedzēju, bet arī lika klausītājiem ar muti vaļā klausīties. Bija labi. Un visas intonācijas un pārējais.. mm, good
Iedomājoties, ka rīt Kd un Kg mājasdarbu, brrr, labāk aizmigt un nepamosties, bet rīt būs jauna diena.. jaunas iespējas.(you know what I mean) unn jā, vai jūs zinājāt, ka man ir pats LABĀKAIS lielais brālis in whole world?? Mīlu!
Bija trešdienas vakars. Es staigāju pa vienu no pilsētas daudzajiem parkiem, kur valdīja pilnīga tumsa, līdz es izgāju uz apgaismotas ielas, kurā mita klusums un dziļa harmonija. Lēnā tempā kustot, pēkši es sadzirdēju smeldzošu auto bremzēšanu, līdz manu acu priekšā,blakus krustojumā, saskrējas divas mašīnas. Es stāvēju sastingusi.. kā paralizēta , mana sirds uz brīdi pārstāja pukstēt un klausījās.. man trūka vārdu.. bet sirdsapziņa neļāva man tajā noskatīties..
Es skrēju.. es skrēju tik ātri cik vien varēju.. man bija jāpalīdz.
Vien dažu metru attālumā no negadījuma vietas man priekšā kā barjeras, kuras neļāva tikt garām, nostājās smagnēji vīri, kuri kliedza...bet es to nedzirdēju.. es vairs neko nedzirdēju. Vīri, kuri kā žogs, neļāva man tikt tuvāk.. es stāvēju un blenzu.. " E S T O N E V A R U.." atskaņojās manā galvā vēl un vēl un pār mani nāca apziņa, ka es nespēju un nespēšu viņiem palīdzēt..
Pa to laiku, mirklim nemanāmi, ieradās policija un ātrā neatliekamā palīdzību.. Es skatījos.. es nespēju viņiem palīdzēt, bet zināju, ka viņi ir drošībā.
_________________________
Lūk mans teātra etīdes 40sek darbs.