| ZOJKINA KVARĶIRA |
[May. 8th, 2013|01:55 pm] |
Tiešām savāda padarīšana ir tāds teātris. Ko tikai neesmu atsaskatījies pa šiem gadiem! Kādas tik izrādes, labas, ļoti labas, ne visai, tiešām draņķīgas un arī "ārpus laba un ļauna". Kādas tik nav redzētas!
Un kāpēc viena izrāde ir tāda, ka jūti sevī milstam milzonīgu niknumu, kā arīdzen jautājumu - kāpēc šamo visu man cenšas iebakāt iekšās un, ko es tādu savā iepriekšējā dzīvē tik sliktu esmu sadarījis, ka man tas jāsagremo. Un ir izrādes, kurās tu sēdi kā tāda dzīva, noplūkāta vista pirms nāves un asaras birst kā pupas... Kāpēc? Abos gadījumos taču tie cilvēki uz/aiz/ap skatuvi kaut ko ir vēlējušies pateikt, kaut ko būtisku tev pavēstīt. Bet varbūt tikai padižoties un savus smukumus nodemonstrēt? Tā teikt - "Paskat, kā man sanāk"! Un cilvēki skatītāju zālē ar ir apmierināti. Gan smukumu apskatīja, gan sevi parādīja. Kājās vai piecēlās, jo viss kā... ar tām ģimenēm un koriem. Asaru ar var nobirdināt režisora iecerētā vietā un laikā. Un tik smuki runāja/dancoja/dziedāja... Viss bija kā nākas!
Kāpēc viena izrāde, kurā ir labi aktieri, smuks dekors, danči un mjuzička, sapīti hīti un inovatīvs režijas speciālists, liek man justies kā TV šovā, kas mēģina man starp/aiz reklāmām, kā arī procesa laikā, iebarot sintētisku barību ar visādām E vielām, kuru mans lāpītais, daudz cietušais organisms atsakās ņemt pretī, bet akurāt citam visa šī sintētika ir pa prātam un šamais bakā iekšā, ka prieks?
Gaumes taču un ēšanas paradumi ir tik dažāādi! Lai katram tiek pēc nopelniem. Lai!
Vakar pēc ZUDUŠĀ LAIKA izrādes režisore teica, ka ne jau tas tekstiņš ir svarīgākais, ko mēs tur izmocam no skatuves. Būtiskākais ir tas, kas ir starp šiem vārdiņiem slēpies, klusumā, mūzikā, gaismā, baismā...
Kāds ir tas vēstījums? Ko man tas nozīmē? Kā es to "Apaugļoju/apputeksnēju/apdvēseļoju"?
Tamdēl nav vērts bārties, dusmoties uz sntētiskajām E vielām un mēģināt sagremot plastmasa iesaiņojumu. Veselība jau tāda švakāka un vecums ar jau nav aiz kalniem. Laiks pierast pie zemītes. Tādām fundamentālākām vērtībām.
Es esmu narkomāns. Es to tagad zinu. Tas nav ārstējams. Esmu smagi iegrābies augstas klases dabīgā narkotikā - dvēseliskās, dzīvās, nesamocītās, mīlestības pilnās izrādēs.
ZOJKINA KVARĶIRA
Jūs esat bijuši Ellē? Pelēks tukšums... Bet ieskanējās klavieres, iedziedājās Vertinskis un saules stari kā bārdas nazis iegriezās apskretušajās tapetēs. Kāds noliecās pār manu bezapziņā esošo ķermeņi, atrotīja piedurkni, uzlika žņaugu un manās vēnās ielija siltums. Pasaule atdzīvojās.
Kas tas bija? Kādā savādā pasaulē es biju ierušinājies? Nomoda sapņi?
Lūdzos - "Es zinu, ka esmu grēcīgs, bet ļauj jel kaut mirkli man "neatčohnīties"!..
Ak, tagad jau skan Fausts! Mīļais, Dieviņ, dari, lai tas mans sapnītis nekad nebeidzas! Lai es varu te dzīvot, cīnīties ar Īrnieku biedrību, piedalīties nakts skatēs, klausīties Vertinski, izgaršot klavieru smeldzīgos akordus un dzīvot, dzīvot, dzīvot... Līdz mani atbrīvos bārdas nazis Enģelīša rokā...
Kāpēc manī tādas saldkaislas skumjas un nostaļģija pēc "šīs neapgūtās zemes, no kurienes neviens nav atgriezies"?
Trīs stundas un četrdesmit piecas minūtes ar nospiestiem ceļgaliem papildkrēslā. Tiešām? Es tās pat nepamanīju.
Laidiet mani atpakaļ!
"Negaiss nomazgāja Maskavu trīsdesmitajā aprīllī un gaiss iesmaržojās un kaut kā dzīvot sagribējās"...
Mihails Bulgakovs "Teātra romāns". |
|
|
