Pavasaris. Vai vasara jau atkal?
Esmu klusējusi tik ilgi.
Aizveru acis. Gandrīz pieci mēneši reibuma, kas nāk un nāk, kā spietoošu bišu bars virsū un arvien trakāk apņem sirdi.
Vakar apprecējos zem milzīgas ābeļziedu mākoņgubas.Tā, skaisti. Gaiss reibināja un temperatūra cēlās. Laimīšu pilns balto ceriņu pušķītis un ziediņi matos un krīt un krīt, divi pāri brūnu acu slīcinas vienas otrās.
Un mazliet vēlāk jau garā zāle kutina kājas un smiekli un smaidi kutina sirdi un saule rōzīgi lien zobainā nezvēra mutē. Upe kā miera iemiesojums, kā tumšzili melna čūska cienīgi guļ. Uzlec sirpītis mēnestiņš un rōzā debesis nomaina samtaini tumšzilas, gandīz melnas. Izbāzusi galvu pa telts ieeju jūtu bezgalību. Bezgalību visā, kas man tobrīd blakus.
Saulīte pamodusies un putni kā negudri skraida pa debesīm čivinot.
Jau atkal zāle kurina kāja sun saburzīti, tomēr smaidīgi, mēs atgriežamies.
Jā.
BEIDZOT es esmu 100% pāliecināta par savām jūtām.
Un viņš to zin.izteiksme: saule notiņa: ryan adams - desire |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
