sirds - Post a comment

Tu. Tu padari mani savādāku. Tu padari mani citādu. Tādu, kāda es vēlos būt, tik maigu un mīļu, reizē skarbu un nesaudzīgu kā vētra, kas paķer visu pa ceļam. Es gaidīju pusotru gadu, es neticēju. Es Tevi gaidīju tik ilgi un nelaidīšu prom. Nekad? Nekad nesaki nekad, tā vēsta tautas gudrības, bet es neticu, es neticu nekam, izņemot sirdi, jo viņa ticēja. Viņa joprojām tic.
Es neesmu naiva. Izliekos? Es esmu ceļojusi pa sirdīm un tās iekarojusi, atstājusi sagrautas un bezpēcīgas manā ceļā. Es esmu nesaudzīgi iemīlējusies un plosījusi sevi kā lauva plosa antilōpi, lai parādītu savu varu. Tomēr es arī plosīju, atstāju asiņojam un pagāju garām. Tieši no šīm vienpusējām iemīlēšanās lēkmēm es zinu kā tas ir, kad sāp. Tu arī tā darīji, liki man asiņot un es neticēju, ka vispār kaut kad man pieskārsies. Jebkādi.
Tu esi daļa manas pasaules. Tev vienam ir veltīta pasaule. Es esmu runājusi muļķības un mētājusies ar vādiem kā sniega pikām, bet es zinu, ko tie nozīmē. Es zinu, ko man nozīmē Tu.
Viegli un bezrūpīgi mēs staigājām pa saules pielieto pilsētu, līdz saule norietēja un kļuva vēss. Tu smaidīji un bezrūpīgi stāstīji par to, ka Tev nebūs laika, ka Tev būs jāmācās un jāspēlē, ka būs vairāk mēģi. Tu runāji un runāji, satraukumā no prieka par saviem šisvasaras spēlēšanas plāniem un nemaz nemanīji, ka man sirdī rūgst mākoņi. Melni un smagi, tie lēnām līda augšup un sapinās kā čūskas kamolā, draudīgi šņākdami. Es klusēju, spiedu tos nost. Tu gāji man pa priekšu, ievilki mani telefōna būdiņā un maigi piekļāvi sev, bet mākoņi radīja milzīgu spiedienu acīs un lēnām kāpa pa visām pōrām ārā, atstādami smagas, sāļas sliedes uz maniem vaigiem. Tu satraucies, TU nesaprati, bet es tikai teicu, lai neko nejautā. Tu mani turēji sev klāt un klusi krustojumā raudāji. Mēs abi. Sarunas mīkstas kā cukurvate. Tikai ar asaru piegaršu.
Tu mani turēji cieši. Tu teici, ka turēsi. Es arī. Ciešāk.
Tu zini, kāpēc es raudāju. Tu zini visu. Tu zini to, ko es Tev domās čukstu ausīs jau tik ilgi.


Un šodien. Šodien Tu biji tik tālu. Tu dusmojies, bet es ar asarām acīs skatījos Tev pakaļ. Es grubēju skriet, bet kaut kas mani nobremzēja. Es gribēju skriet un Tev vienkārši pateikt visu. Kā ir.


Atklāties?
Es nemāku runāt. Es māku tikai rakstīt.
** **** ****!


iztulko manu sirdi.