| Vēstule artūram legzdiņam, vēstule, kurā pateikts, ka nkas nebūs. |
 Vēstule artūram legzdiņam, vēstule, kurā pateikts, ka nkas nebūs. | Dec. 17th, 2006 @ 06:13 pm  |
|---|
Tu esi tik jauks un mīļš, bet Tev ir jāspaprot, ka es nevienmēr esmu jauka un mīļa.
Tu nedŗīksti skriet man pakaļ, jo tad es bēgšu, Tu nedrīksti man padoties, jo tad es pārņemšu visu Tavu būtni, ielienot pat vissīkākajā prāta šūnā un padarot Tevi par aklu lelli manās rokās.
es nekad To nedaru tīšām, es tikai nemāku sevi apstādināt. nē, ne apstādināt, es nespēju kontrolēt savas šizorealitātes.
Tev jāapasola, ka laidīsi mani bez ierunām un asarainām kaucošām gaudām prom, kad to prasīšu un nepieķersies man, neiesprostosi mani un sapratīsi, ja gribēšu iet, jo tas būs tikai par labu Tev.
es tāpat iešu, ja mani arī nelaidīsi, mani nekur nevar iesprostot, es esmu kā skābe, visam izēdos cauri.
un kad man pietiks, es tā arī pateikšu, es nezinu cik ilgi es turēšos, es nezinu kā.
un Tev būs jalaiž mani prom, savādāk es vienkārši aizmukšu.
es Tev to saku, lai Tu sagatavotos un tiešām novērtētu, vai vēlies sātanu sev blakus.
Tu vienkārši esi pārāk jauks un foršs, lai es Tevi ņemtu, izvarotu un atstātu asiņainu guļot, kā pārējos, tāpēc pārdomā ko Tu dari, jo es emsu neapturama un neizmaināma.
Un.
Piedod, es tuvojos sapņa piepildījumam. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}