- Prāga. 2004.g.aprīlis. Part I.
- 5/6/04 02:39 pm
-
viss sākās tālajā 2003.gada novembrī, kad tika izlemts, ka jābrauc uz Prāgu - hokeju! Tika meklēti dažādi braukšanas veidi, meklēts saprātīgākais price-performance risinājums u.t.t. Apstājāmies pie Latvijas Fanu kluba piedāvājuma, kam bija vilinoša cena un citi benefiti.
Jautrības sākās šī gada martā, kad mēdijos parādījās ziņas par iespējamajām problēmām ar biļetēm uz spēlēm - zvanīju brauciena organizētājam edvīnam balodim, kurš lūdza, lai pārzvanu pāris dienas vēlāk, pēc šīm pāris dienām šamais vai nu neatbildēja uz zvaniem, vai telefons bija pāradresēts uz kādu citu. tajās retajās reizēs, kad edvīns atbildēja, viņš apgalvoja, ka viss būs kārtībā - biļetes būs u.t.t. Toreiz es vēl nenojautu, ka īstās jautrības vēl tikai sekos.
Nu, ok, ja kārtībā, tad kārtībā. tomēr pāris dienas pirms izbraukšanas, apzinot citus fanu kluba braucējus, aizdomas pastiprinājās - nekas nebūs kārtībā. edvīns tajā pašā laikā teica - viss būs labi - biļetes uz Lat-Kaz ir dabūtas par dārgāku naudu no čehu spekulantiem, Lat-Ger arī būs izbraukšanas dienā, sūdīgi būs ar Lat-Cze.
Izbraukšanas diena.
Ceturtdiena. Nakts. Dailes teātris. Mūsējais autobuss atiet 2.30. it kā. Plkst. 2.15. vēl nav pienācis autobuss, kam bija jāatiet 2.00, bet nu labi. Ieraugot Edvīnu, pieprasu savu braucēju biļetes. Dabonu arī - Lat-Kaz un Can-Fra, uz kuru man nemaz nevajadzēja būt biļetēm. Lat-Ger sola atdot, kad būšot Prāgā, šamās vēl nav dabūtas uz rokas. Nu, labi. Pārītis ļaužu, ieraugot mūsējās biļetes, saka, ka tās nav īstas, ka viņi esot redzējuši pavisam savādākas. Nu, jā - mūsējās izskatās kā Rimi čeks, tikai uz oranža fona. Nu, labi, nelauzīsim galvas, galvenais, ka kaut kas rokās ir. Datums. Biļetes ir pirktas 21.04. Dīvaini. Edvīns mums ap 15. aprīli teica, ka dabūjis Lat-Kaz par dārgāku naudu. Bet nu, labi, piebrauc mūsējais autobuss (tas, kam bija jāizbrauc 2.00, vēl nav piebraucis), sasēžamies, iekārtojamies un pēc kādas stundiņas arī izbraucam. Tie, kam bija jāizbrauc 2.00, vēl nebija izkustējušies, kaut arī beidzot bija savu autobusu sagaidījuši.
Rīga - Prāga brauciens notika bez īpašiem ekscesiem, robežas šķērsojām gana veikli (ja neskaita to, ka autobuss visu laiku brauca uz ~80-90km/h), pases neviens nebija aizmirsis un tā tālāk.
Sestdiena.
Sestdienas rītā, ap 11iem iebraucām Prāgā - garāmbraucot nopētījām Sazka arēnu - nu, tā, visumā ok - un iekārtojāmies savā viesnīcā. Viesnīcai arī nebija ne vainas, tāds lētais studentu hostelis, 3 atsevišķas ēkas, ko vieno aizaudzis, diezgan mežonīgs, tomēr gana romantisks un patīkams dārzs. Dzīvojām proletāriešu rajonā 3 metro staciju (10 min) attālumā no vecpilsētas un 6 metro staciju attālumā no halles. Ar viesnīcu mums paveicās.
Zinot, ka mums nav biļešu uz Lat-Cze spēli, gatavojāmies doties uz fanu telti pie halles, kur it kā esot jābūt lieliem ekrāniem. Kamēr ēdām pusdienas viesnīcas kafejnīcā (par šo vietu vajadzētu atsevišķu stāstu - personāls, kas absolūti neko nerubī ne angļu, ne krievu, ne vācu valodā; ēdieniem lielas porcijas, garšīgi un ļoti lēti. Viesnīcā puslitrs alus "Kozol" maksāja 16 Kč (32 s), 0.33 l Coca-Cola - 28 Kč (56 s). varat mēģināt iedomāties, kā es jutos :)
tātad - pusdienu laikā mūsu izlūki no fanu telts ziņo, ka ņefig nav nekādu lielo ekrānu un izskatoties, ka nemaz nebūšot. Nu, labi. Ar sakrāsotām sejām un lielu entuziasmu gatavojamies doties ielās. Pie viesnīcas sastopam Edvīnu Balodi, kas paziņo, ka Lat-Ger biļešu viņam vēl neesot, bet tās būšot svētdien no rīta. Nu, ok. Tiem, kas nebija pamanījušies no viņa dabūt Lat-Kaz un Can-Fra biļetes pirms izbraukšanas, viņš tās neiedeva arī šajā mirklī. Man tas nesāp. Mūsu bara biļetes es jau biju dabūjusi.
Tātad Lat-Cze spēle. Tā kā to ekrānu it kā teltī nebija, sadalījāmies 2 grupās - optimisti, kas cerēja, tomēr tie ekrāni parādīsies, un reālisti, kas devās vecpilsētas virzienā, meklēt krodziņu, kur rādīs spēli. Es pie reālistiem. Vēl nebijām tikuši ārā no metro stacijas, kad zvanīja optimisti un teica, ka tomēr ekrāni būšot. Nu labi. Ar kaujas jau nu nē, bet “Latvija, sarauj” saucieniem uz lūpām devāmies uz Sazka arēnu. Ieejot teltī, nekādi nevarējām saskatīt EKRĀNUS! toties ļoti labi dzirdējām mūsējos :)
īpaši piepūlot acis, beidzot pamanīju - LIELUMLIELO MILZU EKRĀNU!!!!! Ja jums kāds čehs piedāvā skatīties kino uz lielā ekrāna, tad ziniet, viņš domā par televizoru. Laikam jau, ka plazmas, tomēr teltī, kur nepārspīlējot ir pāris tūkstoši hokeja fanu, ar to nepietiek. Pat, ja to platums ir ~1.2 m. Nu, jā, tas nekas. Lūrot melnbaltā ekrānā, kam dubultojas bilde, tomēr kaut kā to spēli noskatījāmies un par Panteļejeva vārtiem pēdējā minūtē arī izaurojāmies.
Iepazīšanās
Fanu teltī iepazinos ar vienu āmurikāņu izcelsmes čehu Tomu, kas pirmo reizi bija Eiropā. Latviešu hokeja fani viņu satrieca - pozitīvi. Viņš brīnījās, kas ir Latvija, un ko tur ēd, jo, kā tas esot iespējams pārbļaut mūziku no lieliem skaļruņiem :)))))) Vakar es no šī Toma saņēmu mailu, kas tika sūtīts visiem cilvēkiem, ar ko viņš Eiropas tūrē iepazinās – starp visiem piedzeršanās un pārēšanās gadījumiem latviešu fanus viņš izcēla reizes piecas vismaz. Katrā ziņā, esmu saņēmusi piedāvājumu – ja kādreiz blandīšos pa Amerikas ārēm, Toms man izrādīšot dostoprimečatjeļnostji.
Iepazinos arī ar vācieti Tomasu, kuram mugurā bija Latvijas izlases krekls. Fricītis fanoja par Latviju tikai tādēļ, ka viņa labākais draugs esot latvietis, turklāt, Tomass bija ziedojis savā rīcībā esošo Lat-Cze biļeti, lai bāliņš tiek klātienē redzēt.
Tā nu skatījos Latvijas-Čehijas spēli, sēžot starp amerikāņu čehu Tomu un vācieti Tomasu, kas abi bļāva – Latvija! Latvija! Saaaaaraujjj! Es, protams, arī neklusēju :)))
Pēc spēles
Pēc spēles devāmies centra virzienā, lai kaut ko ieēstu un atzīmētu mūsu pirmo vārtu guvumu šajā čempionātā. Pēc pārdesmit minūšu kašķēšanās par vēderprieku un alusdzeršanas vietas izvēli, iebrukām kādā picērijā netālu no Kārļa tilta. Par apkalpošanu nerunāšu – meitene nedaudz sajauca pasūtījumus, citam (man) atnesa par daudz, par to neiekasējot naudu), citām (pareizāk sakot, divām citām fanēm) negribēja nest neko. Galu galā tomēr visi 11 paēdām, padzērām, apsmējām bezzobaino puisi, kas nesa karstās picas un devāmies atpakaļ. Kārtējo reizi sadalījāmies 2 grupās – tie, kam vajadzēja veikalu un tie, kam pietika ar viesnīcas kafejnīcas piedāvājumu.
Atceļā uz viesnīcu, gaidot metro, man piesitās viens čehu bomzītis, kam noteikti vajadzēja paust attieksmi par Latvijas izlasi. Kādas 5 minūtes viņš čehu valodā vervelēja par ‘Ļitvaa ļitvā – Irbeee – vo!”, vislaik rādot paceltu īkšķi un smaidā zibinot netīros zobus. Par “Ļitvā” nesatraucos, jo pārsvarā čehi jauc Latviju un Lietuvu – galvenais, ka viņi zina, kas ir Irbe, un kādā krāsā ir viņa fanu formas :). Katrā ziņā bomzītis bija kolorīts – nerunāja ne krieviski, ne angliski, ne vāciski – tikai savā čehu blablabla manierē, piesauca St.Pēterburgu un mūsu spēli pret krieviem, nospīdēja ar zināšanām par rezultātiem, rādot tos uz netīrajiem pirkstiem :)))) galu galā piebrauca metro, vīrelis paspieda man roku, uzsauca – Irbe – molodec vai ko tamlīdzīgu un palaida mūs :).
Viesnīcā mūs sagaidīja ziņa, ka hallē neesot laisti cilvēki ar tādām biļetēm, kādas mums tika izsniegtas. It kā viltotas esot, tomēr esot arī atsevišķi ļaudis tikuši iekšā. Rociņas trīc, arvien aug niknums pret edvīnu balodi, tomēr nolemjam lieki nestresot un sagaidīt rītu, kad it kā jāierodas balodim ar Lat-Ger biļetēm.
Turpinājums sekos...