- 2/24/03 10:07 pm
-
nu, es kādreiz jaunības maksimālismā un ticībā labajam diviem šādiem lūdzējcilvēkiem nopirku maizīti (jo uz plakāta taču bija prasīts - iedodiet naudiņu maizītei!)
Droši vien Tu, lasot šo, kratīsi galvu un nodomāsi - ak naivā ringla.... Bet nu, man likās, ka tā vajadzēja. Abas šīs reizes bija tad, kad atrados dziļā bedrē - depresijas un vēl tur visādas citas muļķības. Man gribējās darīt labu :) Nu lūk. Bet šie abi konkrētie lūdzējļaudis (ar 2 nedēļu starplaiku - 1 bāba un 1 vecis). Viņu teksts bija praktiski identisks (kopīgos kursos gājuši, vai? :) Tātad - Tu [cenzēts] tāda, iebāz to sūdu tur [cenzēts], pēc tam tur [cenzēts], un tad paturi tur [cenzēts, protams]... visbiedējošākā bija apkārtējās sabiedrības reakcija (vienu reizi es šādu izlēcienu atļāvos pie u/v Centrs) - viņi skatījās uz mani tik pārmetošām un dzelošām acīm, ka tā man bija mācība uz mūžu. Tā teikt, ja dod, tad dod ko prasa, nevis to, kas Tev liktos labāk... Protams, ir arī izņēmumi, bet, kā saka kāds mans labs draugs, izņēmumi tikai apstiprina teorēmas pareizību.
Viens no patīkamajiem izņēmumiem: mana māte, kad vēl braukāja ar vilcieniem, katru nedēļu vienai tantītei stacijas tunelī deva naudiņas. Kādu dienu tantīte viņu apturēja ar tekstu: "Meitiņ, Tu man vienmēr maizītei iedod naudiņu, arī es Tev gribu ko uzdāvāt" un iedāvināja viņai nelielu fotoalbūmiņu.
Tāds, lūk, bija atgadījums :)