| Lēnām sāka izkrist mati | 11:39 am |
|---|
|
Tas notika tā. Bija jauka saulaina diena, pavasaris.
Putniņi čivināja, daba
modās, arī mani hormoni sprakšķēja uz visām pusēm, noķēzot
nelaimīgi garām
gājušās sievietītes. Nolēmu savu lepnumu izbalināt, lai
pārējiem būtu mani
par ko skaust un nīst. Friziere izrādījās tāda nezinoša un
noteica, ka pirmo
reizi mūžā balināšot šķipsnas vīrietim. Mans skatiens,
kļuvis tramīgs,
parāvās uz durvju pusi, bet vēlme būt stilīgām ielieca
ceļus un tie mani
uzsēdināja uz portāla, kurš, kā vēlāk izrādījās, atvēra
jaunus laikus.
Pēc nedēļas ķemme nez no kurienes uzrādīja sevī neparastu
daudzumu blondu
matu. Nopirku jaunu ķemmi, laikam šī sabojājusies. Pēc
mēneša mana galva
uzrādīja neparasti mazu matu daudzumu. Sāku ķemmēt matus,
tos pieturot ar
roku. Pēc tam jau ar līmi. Pēc diviem mēnešiem bija
frizieres bēres. Es
tajās piedalījos, lai būtu pārliecināts, ka tā maita
patiešām ir zem zemes.
Morgā, kā vēlāk izrādījās, ir meistari – izskatījās, tā kā
visi kauli būtu
veseli. Motorzāģis, ko ieteica tai veikalā, patiešām bija
tik labs, kā
lielīja.
Pēc četriem mēnešiem manu vārdu jau zināja visi konsultanti
veikalā Drogas.
Viņu līdzjūtīgie skatieni un nopūtas manu matu struktūru
neuzlaboja. Vismaz
depresijā viņi izskatījās iespiesti, tas mierināja.
Pēc pieciem mēnešiem Drogas pārvācās uz citu vietu. Klīda
baumas, ka viņiem
vairs nebija matu kopšanas līdzekļu, ko piedāvāt. Palaidu
jaunas baumas, ka
Drogās ir bumba. Palaidu 15 reizes. Dienā. Mēnesi no
vietas. Aptrūkās
telefonbūdiņu...
Uz dimantiem sūnas neaug
Pēc sešiem mēnešiem kāda draudzene man pateica, ka uz
dimantiem sūnas
neaugot. Jokdare. Nezinu, ko viņa ar to bija domājusi, bet
vairs viņa nejoko
un nedomā arī. Tagad viņas vietā domā pieslēgtā sistēma.
Ārsti nesaprot, kā
var reizē atteikt visi smadzeņu centri. Es domāju, ka viņai
tā ir bijis no
laika gala, labi maskējusies.
Pēc septiņiem mēnešiem es aizgāju pie frizieres un palūdzu
tai apgriezt
pakulu īsāku. Tagad es izskatījos pēc otas. Friziere
teicās, ka izskatoties
vīrišķīgāks un sakoptāks. Viņa palika par manu draugu.
Pēc astoņiem mēnešiem aizgāju pie matu ārsta. Viņš mani
sūtīja pie
seksopataloga. Atcerējos piedzīvojumu ar urologu, izvēlējos
plānu B. Norāpos
pa koku, gar logu. Laikam vairs pie seksopataloga varēs
nesūtīt, zars, uz
kura uzkritu, izrādījās cietāks...
Pēc deviņiem mēnešiem, vienos naktī satiku matu ārstu pie
viņa mājas.
Nedēļas vaktēšana atmaksājās. Uzdāvināja parūku, kad laipni
piedāvāju tam
arī bezmaksas vizīti pie drauga seksopataloga.
Varbūt vaina datorā?
Pēc desmit mēnešiem kāda paziņa pateica, ka varbūt
problēmas ar matiem un
citām kaitēm ir sakarā ar datoru. Nopirku jaunu datoru.
Veco atdevu bērnu
patversmei. Ja nu Dievs ir? Varbūt pamanīs manu labvēlību.
Skaņu karti
izņēmu un pārdevu latgalītē. Neizturēju, arī citas datora
sastāvdaļas
pārdevu. Patversmei atdevu datora korpusu. Par iekasēto
naudu nopirku jaunu
matu saglābšanas līdzekli. Pārdevējs ieteica līmi Moments,
bet tā vairs
neķer. Kā uzlej, tā vai bēg prom. Draugs saka, ka tas
varētu būt dēļ
apstarošanas, ko biju mēģinājis. Radiācija dara brīnumu
lietas. Moments bēg
kā no kašķa. Meičas arī. Sagadīšanās taču...
Pēc vienpadsmit mēnešiem, apmeklējot kārtējo reizi
frizieri, tā ieteicās, ka
mani mati, šķietami, esot palikuši biezāki. Es viņā
iemīlējos. Tai pašā
vakarā bildināju. Viņai laikam ir slikta dzirde.
Pēc divpadsmit mēnešiem ar cigareti automašīnas salonā
“nejauši” nodedzināju
labākā drauga meitenei pretīgi biezos matus. Tagad viņa
izskatās jaunāka un
skarbāka. Īpaši – skarbāka. Jo īpaši, kad ierauga mani. Vēl
maksāju līzingu
par labākā drauga jauno autiņu. Man patīk. Gan autiņš, gan
jaunā draudzenes
frizūra. Es viņā varētu iemīlēties, ja ne tās biezās,
pretīgās matu
saknītes, kas spraucas ārā...
Pēc trīspadsmit mēnešiem iestājos sātanistu organizācijā.
Dievs nebija
pamanījis, ka es atdevu datora korpusu bērnu patversmei.
Laikam bija
aizņemts.
Pēc četrpadsmit mēnešiem iznācu no īslaicīgās aizturēšanas
kameras, kur biju
aizturēts par pentagrammas izveidošanu pie Brīvības
pieminekļa. Bet viņi
teica, ka mani mati būšot kā jauni. Policisti mani aiz
matiem aizvilka uz
iecirkni. Kad stāstīju to draugiem, tie smējās: “Aiz kā
viņi tevi aizvilka?”
. Padomāju, laikam pārpratu. Laikam aiz ausīm būs vilkuši.
Piecpadsmitais mēnesis. Draugi sektanti man zvana katru
dienu. Tēloju
automātisko atbildētāju. Grūti noturēt klausuli pie jaunās
formas ausīm.
Arī sektanti vairs nepalīdz
Sešpadsmitais mēnesis. Nopirku automātisko atbildētāju.
Tāpat jau ausis sāp.
Pie reizes izliku sludinājumus par to, ka firma atgriež
matus labā stāvoklī.
Ofiss pretējā mājā manai. Ik dienas ar līksmu sirdi
skatījos, kā plikpauri
neveiksminieki mīņājās, skrien ārā no treptelpas, saņemot
sētnieces Mašas
slotas kāta mīlestību. Ar vienu no viņiem Maša apprecējās.
Viņam sāka augt
mati. Vai tiešām mana prātīgā seksuālā atturība???
Septiņpadsmitais mēnesis. Kopš sektanti uzzīmēja sātana
pentagrammu uz manām
durvīm, tie vairs nav mani traucējuši. Ik dienas jūtu kādu
klātbūtni...Bet
matiem tā nepalīdz.
Astoņpadsmitais mēnesis. Izgāju no darba ar izmisumu
kliedzot: “Dievs, dod
man zīmi!”. Pēc mirkļa man uz galvas uzķēzīja putns.
Gribējās domāt, ka
miera putns balodis, bet pēc kalibra spriežot – strauss vai
baložu desants.
Apvainojos. Pats jau zinu, ka matu maz. Kas tā bija par
zīmi? Paskatījos
debesīs, bet jautājumu noriju. Pāri lidoja lidmašīna.
Deviņpadsmitais mēnesis. Zvanīja draugs, atbildēju, ka
mazgāju galvu. Vairs
nesaku, ka mazgāju matus. Tramvajā konduktors man biļeti
vairs neprasa,
laikam baidās. Paps saka, ka es izskatoties pēc neonacista.
Kas gan tas ir?
Bet tomēr – jaunā iesauka – Ola man patīk labāk, kā
kuplais. Nu ir taču
labāk.
Divdesmitais mēnesis. Atradu draudzeni. Arī bez matiem.
Viņas paps viņu sauc
par mazo Fantomasīti. Katru dienu noejam garām manai
frizierei, lai viņai
skauž. Bet friziere tik smaida pie loga. Viņa visu laiku
smaida kopš tā
laika, kad atzinos viņai mīlestībā, caur ruporu. Viņai jau
dzirde bija
slikta...
Vairs draugi nesaka – kāds mats tāds pats. |
|
Atruna: ”Visi stasta minetie notikumi, cilveki, precu zimes un organizacijas ir 100% autora fantazijas auglis, dabaa nav sastopami, tadel sis stasts nevar kalpot par pamatu jebkada veida tiesvedibai”.
No miega modos mokosi un ilgi. Pulkstenis radija pustriis pecpusdiena, kad beidzot izdevas piespiest izmocito kermeni atstat gultu. Labu bridi staveju, neko nesaprazdama un ligodamas ka apdullusi. Nebija speka, katrs mazakais muskulis smeldza. Likas, ka miega kads mani butu metodiski izklapejis ar galas amuriti ka tadu karbonades gabalu. Uz rokas, saniem un sejas atkal bija saskatamas atri gaistosas, tumsak sarkanas, reljefas rievas. Radiacijas apdeguma pedas… Tatad atkal mani ir starojusi Tie no augsstava. Nemaz neatceros, ka iemigu. Nakti gullet negribejas un bija ari bail aizmigt. Klausijos radio “Nakts sarunas”, meginaju ari pati zvanit, bet vini nez kadel negribeja ar mani runat. No augsstava bija dzirdami smagi bukski. Kads atkal
bidija aparaturu, censoties mani nopeilet, iedabut fokusa. Staigaju pa istabu, meginaju nesedet uz vietas, tomer laiku pa laikam sajutu tadu ka durstisanu kajas un rokas. Briziem parskreja ari karstuma vilni.
...Kad es, sanemusies, kadu dienu no komendantes meginaju uzzinat, kas mitinas istaba virs manis, vina sakuma aizdomigi noprasija, kapec man tas esot jazin. Pec tam nosauca kaut kadu neko neizsakosu krievu uzvardu, kuru tulit pat ari aizmirsu. Vina, protams, sameloja. Vispar vini visi man melo. Reiz biju uzlavijusies augsa un klausijos, kas tur ieksa notiek. Tiklidz Tie sadzirdeja manus solus, uzreiz palika klusi ka pelites. Citu reizi izleju viniem pie durvim veselu paku veca kefira. Otra diena uzkapu paskatities – bija saslaucijusi. Re, megina izlikties, ka tur ieksa nekas nenotiek!
Stefanija, laiski kustinadama spuras, lukojas uz mani caur akvarija izliekto sienu. Stefanija ir zivs. Plivurkarusa-kometa sarkana krasa ar lielam, apalam acim gluzi ka musu poliklinikas psihiatrei. Stefaniju man uzdavinaja mate pec tam, kad pedejo reizi iznacu no slimnicas. It ka dakteri teikusi, ka man par kadu jarupejas, tad busot mazak laika nodoties iedomam. Lai vini atnak un padzivo seit, tad redzes, vai tas ir iedomas!
Kad ievacos saja istabina, jau tresaja diena sajutu, ka mani apstaro cauri sienam. Pie ta, ka mani novero, ka visas sienas pilnas ar mikrofoniem, jau esmu pieradusi. Bet laut, lai kontrole manas domas un lenam nobende… Nu ne! Taja pat diena aizgaju pie komendantes un izlamajos. Vina nobijas un solija palugt, lai mani nestaro. Protams, neko neizdarija. Sakuma meginaju bidit mebeles, bet ko tur daudz sabidisi! Pec tam nolimeju sienas ar Sai Babas un Borisa Grebenscikova atteliem un aprakstiju ar runu zimem. Tad kadu laiku bija miers. Bet pec tam Vini saka mani starot caur griestiem. Pie griestiem bildes neturas, tapec nakas vien paciest un censties neatrasties viena vieta. Visgrutak ir naktis…
Paskatijos uz sienu, kur rakstu atgadinajumus pati sev. Pareizi – sodien man jaizdara viens darbs. Jaaiziet nobalsot. Pirms dazam dienam pilseta ieraudziju plakatu: “Atdzimsanas partija”. Sapratu, ka ta ir Zime. Es ari ticu Atdzimsanai, Reinkarnacijai. Mans astrologs teica, ka iepriekseja dzive es esot dzivojusi templi Asirija. Man gan pasai liekas, ka esmu bijusi nara. Nu, var jau but, ka sakuma nara, bet pec tam templi, vai otradi. Nevaru isti saprast, saku putroties. Japazvana Edmundam, varbut vins pateiks. Edmunds gan neko labprat nestasta, bet, ja ilgi uzplijos, tad reizem varu no vina izspiest brinumu lietas. Tikai ta vina sieva, ta Diana tadas reizes stav, sakrustojusi rokas, un skatas uz mani sausmigam acim. Laikam doma, ka
gribu Edmundu pavest. Stulba lauku zoss! Es ar Edmundu parguleju vel tad, kad vins tadu Dianu nemaz nepazina. Ja, tatad balsosu par Atdzimsanas partiju. Un preti Rubinam ievilksu krustinu. Rubins ir mans akmens – esmu dzimusi Auna zime. Par mani valda Marss, tapec ari reizem esmu tada kareiviga…
Ilgi domaju, ko apgerbt. Kad biju jau sagerbusies, paskatijos spoguli un ieraudziju, ka man nav mazgati mati. Bus jaliek cepure. Vieniga cepure, ko atradu, bija zala hute. Nacas pargerbties, lai visu pieskanotu cepurei. Vienu bridi gandriz nolemu neiet, bet beigas tomer izvilkos no majas galigi sabojata oma.
Velesanu iecirkni minutes desmit bija japastav rinda. Tad viena tante pie galdina paprasija manu pasi. Aizdomigi pablenza un lika parakstities. Parakstijos savadak neka parasti, bet vina to nepamanija! Iedeva man kaudzi ar velesanu zimem. Iegaju kabine. Pagaja labs bridis, kamer atradu Atdzimsanas partiju. Laikam mani noveroja, jo laiku pa laikam kads pavera kabines aizkarinus. Paradiju viniem meli. Atradusi biletenu, preti Rubinam ievilku nevis krustinu, bet simbolu “Aum”. Lai zina, ka musejie visu ir sapratusi. Parlociju biletenu cetras dalas, ieliku aploksne, aizlimeju, un pari limejuma vietai sazimeju trejdevinus Lietuvena krustus.
Kad iznacu no kabines, sieviete, kas uzraudzija telpu, mani ta jocigi nopetija. Laikam saprot, par ko es balsosu! Uzsverti neverigi iemetu aploksni urna, un pateicu vinai “uz redzesanos!”. Ejot pa durvim ara, pamaniju, ka vina, radot uz manu pusi, zimigi pamaja ar galvu forma terptam apsargam…
Uz ielas ieveroju, ka man seko. Vairakas reizes gaju pari ielai uz otru pusi, uzkavejos veikalos.Ara nacu tikai tad, kad neko aizdomigu vairs nemaniju. Majas nonacu tikai pret vakaru. Tiklidz atsledzu durvis, iezvanijas talrunis. Tatad tomer izsekojusi un rada, ka zina, kur es dzivoju! Klausuli nepacelu, un pec briza zvanitajs rimas. Drosi vien brauks surp. Sapratu, ka jabeg. Bet ko lai dara ar Stefaniju?! Atcerejos, cik gruti man bija aizstiept akvariju lidz katolu baznicai tepat pari ielai, lai zivi nokristitu. Toreiz macitajs mani diezgan asiem vardiem aizdzina projam. Un tads grib saukties Garigais Skolotajs… Jasmejas! Vins varbut pat nezina, ka Zivs ir sens kristietibas simbols, daudz senaks par krustu. Nabaga Stefanija ta ari palika nenokristita.
Lidzi panemt Stefaniju es nevaresu. Bet atstat vinu tiem mocitajiem ari nedrikstu. Atcerejos kaut kur dzirdejusi, ka no dzivnieku tiklenes var nolasit attelus, ko vini pirms tam redzejusi. Tatad man japalidz Stefanijai aiziet, lai satiktos ar vinu nakamaja dzive. Ieliku akvarija spirali, ar kuru parasti varu teju. Vispar jau mums koridora ir kopeja virtuve, bet es tur nespeju ieiet. Man riebjas tie tevini, tie prastie veci, kas tur grozas un blenz uz mani. It ka jau neko nedara, bet man nepatik, ka vini nak virtuve, kad es tur esmu. Viena tada reize es protestejot saku mest ara pa logu tuksas burcinas un pudeles. Komendante tad piedraudeja, ka izrakstis mani no majas. Vina laikam ar visiem tiem veciem gul. Ta ari pateicu. Nakamaja diena nopirku varamo spirali, un kops ta laika virtuve vairs neeju.
…Stefanija piepeldeja pie jauna, neredzeta prieksmeta un tik vientiesigi pabakstija spirali ar deguntinu, ka es vienkarsi nespeju iespraust kontakdaksu rozete. Izmisigi lukojos apkart, domadama, ka lai palidz Stefanijas dveselei atstat so kermeni. Tualete uz plaukta ieraudziju pudeli ar tirisanas lidzekli “Comet”. Rudeni, kad nez kur biju dabujusi kaski, ar so lidzekli izarstejos paris reizes. Panemu pudeli ar kodigo, pec hlora smirdoso skidrumu. Kometa “Cometa”…. Tas ir tas, kas vajadzigs! Piegaju pie akvarija, un, acis aizmiegusi, ieleju taja visu pudeles saturu. Izskaitiju lidz trissimt, atveru acis un paskatijos. Viss bija beidzies. Stefanijas kermenis, blavs un nekustigs bezsakarigi supojas pie akvarija malas. Izvilku to un oliku uz galda. Pirms aiziesanas vel jauztaisa uguns rituals. Agni-jagja. Nolauzu keblitim kajas, sakravu istabas vidu kopa ar visadiem papiriem, kas metajas apkart. Uzleju pudeliti sujmasinu ellas un mazliet kaut kada skidinataja, ko krasotaji bija atstajusi. Sarta vidu noliku Stefanijas kermeni. Driz skali sprakski liecinaja, ka sakusi degt ari koka gabali. Anemu skeres. Dziedot mantras, griezu sev matus lielam skipsnam un metu liesmas.
Mani iztrauce stipra dauzisanas pie durvim. Vini ir klat! Parak ilgi esmu kavejusies. Planas durvis teju teju neiztures… Vel atliek logs. Vini
nezin, ka es protu lidot. |
|
|