Rilkusha - Post a comment

Tas notika tā. Bija jauka saulaina diena, pavasaris.
Putniņi čivināja, daba
modās, arī mani hormoni sprakšķēja uz visām pusēm, noķēzot
nelaimīgi garām
gājušās sievietītes. Nolēmu savu lepnumu izbalināt, lai
pārējiem būtu mani
par ko skaust un nīst. Friziere izrādījās tāda nezinoša un
noteica, ka pirmo
reizi mūžā balināšot šķipsnas vīrietim. Mans skatiens,
kļuvis tramīgs,
parāvās uz durvju pusi, bet vēlme būt stilīgām ielieca
ceļus un tie mani
uzsēdināja uz portāla, kurš, kā vēlāk izrādījās, atvēra
jaunus laikus.

Pēc nedēļas ķemme nez no kurienes uzrādīja sevī neparastu
daudzumu blondu
matu. Nopirku jaunu ķemmi, laikam šī sabojājusies. Pēc
mēneša mana galva
uzrādīja neparasti mazu matu daudzumu. Sāku ķemmēt matus,
tos pieturot ar
roku. Pēc tam jau ar līmi. Pēc diviem mēnešiem bija
frizieres bēres. Es
tajās piedalījos, lai būtu pārliecināts, ka tā maita
patiešām ir zem zemes.
Morgā, kā vēlāk izrādījās, ir meistari – izskatījās, tā kā
visi kauli būtu
veseli. Motorzāģis, ko ieteica tai veikalā, patiešām bija
tik labs, kā
lielīja.

Pēc četriem mēnešiem manu vārdu jau zināja visi konsultanti
veikalā Drogas.
Viņu līdzjūtīgie skatieni un nopūtas manu matu struktūru
neuzlaboja. Vismaz
depresijā viņi izskatījās iespiesti, tas mierināja.

Pēc pieciem mēnešiem Drogas pārvācās uz citu vietu. Klīda
baumas, ka viņiem
vairs nebija matu kopšanas līdzekļu, ko piedāvāt. Palaidu
jaunas baumas, ka
Drogās ir bumba. Palaidu 15 reizes. Dienā. Mēnesi no
vietas. Aptrūkās
telefonbūdiņu...


Uz dimantiem sūnas neaug


Pēc sešiem mēnešiem kāda draudzene man pateica, ka uz
dimantiem sūnas
neaugot. Jokdare. Nezinu, ko viņa ar to bija domājusi, bet
vairs viņa nejoko
un nedomā arī. Tagad viņas vietā domā pieslēgtā sistēma.
Ārsti nesaprot, kā
var reizē atteikt visi smadzeņu centri. Es domāju, ka viņai
tā ir bijis no
laika gala, labi maskējusies.

Pēc septiņiem mēnešiem es aizgāju pie frizieres un palūdzu
tai apgriezt
pakulu īsāku. Tagad es izskatījos pēc otas. Friziere
teicās, ka izskatoties
vīrišķīgāks un sakoptāks. Viņa palika par manu draugu.

Pēc astoņiem mēnešiem aizgāju pie matu ārsta. Viņš mani
sūtīja pie
seksopataloga. Atcerējos piedzīvojumu ar urologu, izvēlējos
plānu B. Norāpos
pa koku, gar logu. Laikam vairs pie seksopataloga varēs
nesūtīt, zars, uz
kura uzkritu, izrādījās cietāks...

Pēc deviņiem mēnešiem, vienos naktī satiku matu ārstu pie
viņa mājas.
Nedēļas vaktēšana atmaksājās. Uzdāvināja parūku, kad laipni
piedāvāju tam
arī bezmaksas vizīti pie drauga seksopataloga.


Varbūt vaina datorā?


Pēc desmit mēnešiem kāda paziņa pateica, ka varbūt
problēmas ar matiem un
citām kaitēm ir sakarā ar datoru. Nopirku jaunu datoru.
Veco atdevu bērnu
patversmei. Ja nu Dievs ir? Varbūt pamanīs manu labvēlību.
Skaņu karti
izņēmu un pārdevu latgalītē. Neizturēju, arī citas datora
sastāvdaļas
pārdevu. Patversmei atdevu datora korpusu. Par iekasēto
naudu nopirku jaunu
matu saglābšanas līdzekli. Pārdevējs ieteica līmi Moments,
bet tā vairs
neķer. Kā uzlej, tā vai bēg prom. Draugs saka, ka tas
varētu būt dēļ
apstarošanas, ko biju mēģinājis. Radiācija dara brīnumu
lietas. Moments bēg
kā no kašķa. Meičas arī. Sagadīšanās taču...

Pēc vienpadsmit mēnešiem, apmeklējot kārtējo reizi
frizieri, tā ieteicās, ka
mani mati, šķietami, esot palikuši biezāki. Es viņā
iemīlējos. Tai pašā
vakarā bildināju. Viņai laikam ir slikta dzirde.

Pēc divpadsmit mēnešiem ar cigareti automašīnas salonā
“nejauši” nodedzināju
labākā drauga meitenei pretīgi biezos matus. Tagad viņa
izskatās jaunāka un
skarbāka. Īpaši – skarbāka. Jo īpaši, kad ierauga mani. Vēl
maksāju līzingu
par labākā drauga jauno autiņu. Man patīk. Gan autiņš, gan
jaunā draudzenes
frizūra. Es viņā varētu iemīlēties, ja ne tās biezās,
pretīgās matu
saknītes, kas spraucas ārā...

Pēc trīspadsmit mēnešiem iestājos sātanistu organizācijā.
Dievs nebija
pamanījis, ka es atdevu datora korpusu bērnu patversmei.
Laikam bija
aizņemts.

Pēc četrpadsmit mēnešiem iznācu no īslaicīgās aizturēšanas
kameras, kur biju
aizturēts par pentagrammas izveidošanu pie Brīvības
pieminekļa. Bet viņi
teica, ka mani mati būšot kā jauni. Policisti mani aiz
matiem aizvilka uz
iecirkni. Kad stāstīju to draugiem, tie smējās: “Aiz kā
viņi tevi aizvilka?”
. Padomāju, laikam pārpratu. Laikam aiz ausīm būs vilkuši.

Piecpadsmitais mēnesis. Draugi sektanti man zvana katru
dienu. Tēloju
automātisko atbildētāju. Grūti noturēt klausuli pie jaunās
formas ausīm.


Arī sektanti vairs nepalīdz


Sešpadsmitais mēnesis. Nopirku automātisko atbildētāju.
Tāpat jau ausis sāp.
Pie reizes izliku sludinājumus par to, ka firma atgriež
matus labā stāvoklī.
Ofiss pretējā mājā manai. Ik dienas ar līksmu sirdi
skatījos, kā plikpauri
neveiksminieki mīņājās, skrien ārā no treptelpas, saņemot
sētnieces Mašas
slotas kāta mīlestību. Ar vienu no viņiem Maša apprecējās.
Viņam sāka augt
mati. Vai tiešām mana prātīgā seksuālā atturība???

Septiņpadsmitais mēnesis. Kopš sektanti uzzīmēja sātana
pentagrammu uz manām
durvīm, tie vairs nav mani traucējuši. Ik dienas jūtu kādu
klātbūtni...Bet
matiem tā nepalīdz.

Astoņpadsmitais mēnesis. Izgāju no darba ar izmisumu
kliedzot: “Dievs, dod
man zīmi!”. Pēc mirkļa man uz galvas uzķēzīja putns.
Gribējās domāt, ka
miera putns balodis, bet pēc kalibra spriežot – strauss vai
baložu desants.
Apvainojos. Pats jau zinu, ka matu maz. Kas tā bija par
zīmi? Paskatījos
debesīs, bet jautājumu noriju. Pāri lidoja lidmašīna.

Deviņpadsmitais mēnesis. Zvanīja draugs, atbildēju, ka
mazgāju galvu. Vairs
nesaku, ka mazgāju matus. Tramvajā konduktors man biļeti
vairs neprasa,
laikam baidās. Paps saka, ka es izskatoties pēc neonacista.
Kas gan tas ir?
Bet tomēr – jaunā iesauka – Ola man patīk labāk, kā
kuplais. Nu ir taču
labāk.

Divdesmitais mēnesis. Atradu draudzeni. Arī bez matiem.
Viņas paps viņu sauc
par mazo Fantomasīti. Katru dienu noejam garām manai
frizierei, lai viņai
skauž. Bet friziere tik smaida pie loga. Viņa visu laiku
smaida kopš tā
laika, kad atzinos viņai mīlestībā, caur ruporu. Viņai jau
dzirde bija
slikta...
Vairs draugi nesaka – kāds mats tāds pats.