глубокая мысль

R(1).
2/14/07 01:33 pm
R apsēdās uz beņķīša blakus viņai. Kādu laiku pasēdējis, vienkārši noskatoties viņas garo pirkstu nagos, R neveikli sāka bīdīties klāt, lai apskautu. Pašam R bija zināms šis žests, viņš centās to izpildīt tā, ka viņu nepārprot. R apskāva viņu, bet šī spiedās viņam klāt, it kā meklētu patvērumu aiz viņa platajiem pleciem. R satraucās par notiekošo, taču neuzdrīkstējas neko teikt, ne aizrādīt-to viņš vienkārši sev nebūtu piedevis. Lai ar` cik cietsirdīgs tas necenstos izrādīties, tomēr R dominēja zināma vainas apziņa, kura gan nepārtraukti atrofējas.
R saprata, ka izrīkojas tik vien kā formāli, taču to saprata arī viņa, jo kā tad, kā tad sieviete būdama to varētu nemanīt... Viņa atļāvās sev raudāt - klusi, klusi... R valdījās. Viņam gribējās aizmigt un nebūt šeit, vismaz emocionāli. Ne jau tas, ka viņu tas kaut kā aizkustinātu - pretēji... Jā, varēja manīt, kā tas dara vien vinaldzīgāku. Viņa savukārt, apķērusies, piespiedusi R sev klāt, turpināja raudāt.
Ja vien tas ko līdzētu, ne R ne viņa nebija šā brīža noteicēji.. - tas vienkārši tā bija.

Es stāvēju kaut kur turpat- telpā.. - es to redzēju. Šo to pat sajutu, taču daudz vēl, kas sakāms par to R. Vienīgi.. būtu tam kāda nozīme...
0 comments Leave a comment