February 14th, 2007

• 2/14/07 01:16 pm
• Mīlestībai lielā mērā ir saistība ar lielām skumjām.
  Tik tupam cilvēkam to saprast grūti.
• 0 commentsLeave a comment

• Kaut kas par ceļiem
• 2/14/07 01:21 pm
• Kas gan cits atliek, kā vien doties projām...? Īstenībā - cēļš mani necik nebiedē.
  Man dažreiz šķiet, ka esmu dzimis kaut kur ceļā, ka nekas dzimtāks un tuvāks par to nav...
  (..) Ceļš dotu man citas skumjas, pat sāpes, taču pavērtu ko jaunu.
• `От заебись: Pārlieku prasts
• 0 commentsLeave a comment

• 2/14/07 01:28 pm
• Nē, nu es runāju konkrēti.., bet tak nav jāsaprot viss burtiski...!
  
  Vispār besī, kad mani saprot tikai tā, kā tiem izdevīgi.
  
  Atšķiriet tak alegorisko tendenci!
• 0 commentsLeave a comment

• R(1).
• 2/14/07 01:33 pm
• R apsēdās uz beņķīša blakus viņai. Kādu laiku pasēdējis, vienkārši noskatoties viņas garo pirkstu nagos, R neveikli sāka bīdīties klāt, lai apskautu. Pašam R bija zināms šis žests, viņš centās to izpildīt tā, ka viņu nepārprot. R apskāva viņu, bet šī spiedās viņam klāt, it kā meklētu patvērumu aiz viņa platajiem pleciem. R satraucās par notiekošo, taču neuzdrīkstējas neko teikt, ne aizrādīt-to viņš vienkārši sev nebūtu piedevis. Lai ar` cik cietsirdīgs tas necenstos izrādīties, tomēr R dominēja zināma vainas apziņa, kura gan nepārtraukti atrofējas.
  R saprata, ka izrīkojas tik vien kā formāli, taču to saprata arī viņa, jo kā tad, kā tad sieviete būdama to varētu nemanīt... Viņa atļāvās sev raudāt - klusi, klusi... R valdījās. Viņam gribējās aizmigt un nebūt šeit, vismaz emocionāli. Ne jau tas, ka viņu tas kaut kā aizkustinātu - pretēji... Jā, varēja manīt, kā tas dara vien vinaldzīgāku. Viņa savukārt, apķērusies, piespiedusi R sev klāt, turpināja raudāt.
  Ja vien tas ko līdzētu, ne R ne viņa nebija šā brīža noteicēji.. - tas vienkārši tā bija.
  
  Es stāvēju kaut kur turpat- telpā.. - es to redzēju. Šo to pat sajutu, taču daudz vēl, kas sakāms par to R. Vienīgi.. būtu tam kāda nozīme...
• 0 commentsLeave a comment