Hmmmmm

Tātad izrāde „Mirušās dvēseles”. Es kā jau „īsts” teātra mīlis nekādā ziņā nelasīju ne kritiku, ne kādas citas atsauxmes, un pat neatcerējos tā precīzi par ko tur ies runa, lai paskatītos, vai režisors mani mācēs pārliecināt un es sapratīšu par ko ir izrāde vai nē. Un jāsaka kā ir tā īsti neesmu izlasījusi vēl joprojām neko par šo izrādi, tādēļ manas domas par to ir tīras un neietekmētas. Jāatzīst gan ka gāju uz izrādi tādēļ, ka tikai diviem cilvēkiem, ko pazīstu, šī izrāde patīk. Tātad manas tīrās domas: tā bija labākā Nacionālā teātra izrāde, ko biju redzējusi (pārsvarā eju uz Dailes teātri (Džilindžeru)). Izrāde bija ar savu odziņu. Vēl tagad domāju par riepas dažādiem pielietojumiem un kā režisors ir piestrādājis uz izanalizējis šo pielietojumus. Man patika arī tas, ka aktieri nebija daudz un tikai vīrieši (nedaudz kopējot Daili, man likās), bet viņu iejušanās tēlos bija nepārspējama. Tik daudzas lomas un katrā ir savi knifi, tērpi (kas tika mainīti tur pat uz skatuves), kustības, runas veids. Bija arī vietas (sākums un beigas), ko līdz galam tomēr mans prāts nesaprata, bet vēl neesmu atradusi laiku, lai noskaidrotu, kas bija domāts ar kastēm, kas bija uz skatuves izrādes sākumā un kāda loma viņām jau bija beigās. Man ļoti patika tas padomju stils. Lai arī maz atceros no vecajiem laikiem, bet saliekamie galdi, servīzes, paklāji, segas, gludekļi man likās super vietā. Ļoti patika aktiera Artusa Kaimiņa aktierspēle. Beigas gan man likās nesaprotamas, kā jau minēju un arī garas. Tā jau bija nosēdēts tik ilgs laix un uzmanība pievērsta visam, kam vien var, un vēl beigās mistiska līgava, mistiskas kastes un šķiet aizkapa dzīve… Man, protams, patika citu skatītāju elsieni un pūtieni, un pacietības trūkums. Šķiet, ka daudziem šī izrāde likās pilnīgs murgs, bet jo vairāk es raxtu, jo vairāk man ir pārliecība, ka izrāde man patika un varētu aiziet arī vēl vienu reizi, lai nostiprinātu zināšanas par riepu.