vakars uz ezera, tfu, pie datora.
Sieva piezvanīja un teica, ka iešot ballēties ar izlaidīgo draudzeni. Nu ko, izlēju savas viskija paliekas kompotā un esmu gatavs intelektuālam vakaram.
Nevaru vienīgi izšķirties, mēģināt kaut ko nebūt ierakstīt šeit vai skatīties bondarčuka karuunmieru (no kura man interesē galvenokārt batālijas).
Lai! Bīdīšu savas teorijas.
Par demokrātiju un vēstures cikliskumu.
Neslēpšu, ka esmu liels vēstures cikliskuma piekritējs un man piemīt tieksme to visur saskatīt. Nu, piemēram, pat savā ģeniālajā bac darbā par huņņiem es iemanījos pielīdzināt spalvainos ģermāņus mūsdienu viesstrādniekiem un no tā visa izpīpēt, ka Eiropa drīz mirs vardarbīgā nāvē, jo viesstrādnieki uzurpēs varu, vopšem tumšie gadsimti.
Tā nu reiz lasot Platonu uzzināju, ka bija tādas Atēnas un tur demokrātija esot bijusi. Un Alkibiāds. Nekas ārkārtējs, vai ne? Nē! Jo, palūk, sākumā tas pūlis valdīja tīri raiti un visi bija apmierināti, visi iesaistījās, domāja, sprieda, īsāk sakot pilsonisko sabiedrību bija izveidojuši. Bet tad kādā brīdī apreiba no savas veiksmes, pagura no darba un ļāvās visādiem Alkibiādiem (viņš, ja kāds nezina, bija izcils orators, karavadonis un politiķis, kurš pamanījās Atēnas ne pārāk veiksmīgos karos ievilkt, gribat sīkāk - google). Un tad jau lēnām tas demokrātiju noriets bija klāt, uz skatuves uznāca visādi oligarhi un tirāni.
Visbeidzot lielās paralēles. Plašāku izplatību demokrātija mūsdienās sāka iegūt no 19.gs otrās puses, kad nereti strādnieks, buržujs vai kaut kāds tur skribents jaunības dullumā iestājās partijā un tur arī palika visu mūžu, un ar putām uz lūpām to iedeoloģiju aizstāvēja. Par demokrātijas kulmināciju vispār uzskatu 20.gs. pirmo pusi, kad masas plaši iesaistījās politikā (nu tur kanclerus floti būvēt piespieda, Hitlerus ievēlēja u.t.t.), tādējādi uzskatāmi pierādot savu stulbumu un netālredzību, kas kombinācijā ar nacionālisma irracionālo dabu, Eiropai izrādījās gandrīz nāvējoša. Mūsdienās, savukārt, no demokrātijas palikusi tikai tukša čaula, īpaši pie mums. Ne vairs masveidība, ne sabiedrības aktīva iesaiste procesos un, kas pats svarīgākais, elite vairs nejūtas spiesta ņemt masas vērā. Tagad Alkibiādam nebūtu ko darīt, iespējams, ka viņš pat no garlaicības nobeigtos, jo viss, ko vajaga ir ar čomiem sarunāt, ne vairs masām iedvest pareizos viedokļus.
Un nobeigumā lielā doma - vai nebūtu vienkāršāk beigt spēlēt demokrātiju un vēlētajiem parlamentiem atstāt kaut ko līdzīgu viduslaiku parlamentu funkcijai, kur visi tikai māja ar galvu (mūsdienās šo funkciju varētu arī papildināt galvas purināšana (t.i. "nē" teikšana)) un īsto valdīšanu atstās izglītotās un ieinteresētās elites rokās?
Nevaru vienīgi izšķirties, mēģināt kaut ko nebūt ierakstīt šeit vai skatīties bondarčuka karuunmieru (no kura man interesē galvenokārt batālijas).
Lai! Bīdīšu savas teorijas.
Par demokrātiju un vēstures cikliskumu.
Neslēpšu, ka esmu liels vēstures cikliskuma piekritējs un man piemīt tieksme to visur saskatīt. Nu, piemēram, pat savā ģeniālajā bac darbā par huņņiem es iemanījos pielīdzināt spalvainos ģermāņus mūsdienu viesstrādniekiem un no tā visa izpīpēt, ka Eiropa drīz mirs vardarbīgā nāvē, jo viesstrādnieki uzurpēs varu, vopšem tumšie gadsimti.
Tā nu reiz lasot Platonu uzzināju, ka bija tādas Atēnas un tur demokrātija esot bijusi. Un Alkibiāds. Nekas ārkārtējs, vai ne? Nē! Jo, palūk, sākumā tas pūlis valdīja tīri raiti un visi bija apmierināti, visi iesaistījās, domāja, sprieda, īsāk sakot pilsonisko sabiedrību bija izveidojuši. Bet tad kādā brīdī apreiba no savas veiksmes, pagura no darba un ļāvās visādiem Alkibiādiem (viņš, ja kāds nezina, bija izcils orators, karavadonis un politiķis, kurš pamanījās Atēnas ne pārāk veiksmīgos karos ievilkt, gribat sīkāk - google). Un tad jau lēnām tas demokrātiju noriets bija klāt, uz skatuves uznāca visādi oligarhi un tirāni.
Visbeidzot lielās paralēles. Plašāku izplatību demokrātija mūsdienās sāka iegūt no 19.gs otrās puses, kad nereti strādnieks, buržujs vai kaut kāds tur skribents jaunības dullumā iestājās partijā un tur arī palika visu mūžu, un ar putām uz lūpām to iedeoloģiju aizstāvēja. Par demokrātijas kulmināciju vispār uzskatu 20.gs. pirmo pusi, kad masas plaši iesaistījās politikā (nu tur kanclerus floti būvēt piespieda, Hitlerus ievēlēja u.t.t.), tādējādi uzskatāmi pierādot savu stulbumu un netālredzību, kas kombinācijā ar nacionālisma irracionālo dabu, Eiropai izrādījās gandrīz nāvējoša. Mūsdienās, savukārt, no demokrātijas palikusi tikai tukša čaula, īpaši pie mums. Ne vairs masveidība, ne sabiedrības aktīva iesaiste procesos un, kas pats svarīgākais, elite vairs nejūtas spiesta ņemt masas vērā. Tagad Alkibiādam nebūtu ko darīt, iespējams, ka viņš pat no garlaicības nobeigtos, jo viss, ko vajaga ir ar čomiem sarunāt, ne vairs masām iedvest pareizos viedokļus.
Un nobeigumā lielā doma - vai nebūtu vienkāršāk beigt spēlēt demokrātiju un vēlētajiem parlamentiem atstāt kaut ko līdzīgu viduslaiku parlamentu funkcijai, kur visi tikai māja ar galvu (mūsdienās šo funkciju varētu arī papildināt galvas purināšana (t.i. "nē" teikšana)) un īsto valdīšanu atstās izglītotās un ieinteresētās elites rokās?