| |
[Mar. 14th, 2008|04:54 pm] |
Fantāzijas tiek izfantazētas, pārfantazētas, bet tās nekad nepazūd, tās pārvēršas par sapņiem un karstākajām cerībām. Mēs zinām ļoti maz. Mēs vienmēr zinām pārāk maz.
Zini, es būtu laimīga, ja būtu piedzimusi ar divām acīm un divām kājām, neko vairāk jau nevajag. Un staigāt un vērot, bet neviens mani neredzētu, jā, tā man varbūt patiktos, bet vientulību ir grūti izturēt, es nezinu, ko domāt. Es pat nezinu, vai man tiešām pietiktu ar acīm un kājām. Laikam jau, ka nē. |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2008|06:30 pm] |
Ar savām dzīvēm mēs darām ko nesaprotamu.
nekas nav aizgājis, kamēr vien tas nav aizgājis.
Šodien ir sapludinātas maigākās krāsas. šodien ir sāpe kaut kur ap saules pinumu. Par neko un iz nekā.
Maiga sāpe bez asumiem. trula sāpe par to, ka viss ir izmainījies kājām gaisā.
nē, es nerunāju par to sirds daļu, kas nekad būs aizstāta, kas vienmēr paliks izlietota.
Es šoreiz runāju par to, kāda ir mana tagadējā īstenība. Visi tie, kas kādreiz bija tuvākie, tagad ir vien atmiņas, lūk, tas man nepatīk.
man tas nepatīk tik ļoti, ka es par to vairs nerunāšu.
Pat tulpes červelējoties
nejūtas tik vecas kā es. |
|
|