---
nav īsti būts ārā, jau otrā nedēļa. es arī īsti nejutu vēlmi, tikai šodien pa āru staigājoties, lai
paēstu, ieraudzīju dažus skaistus cilvēkus, sagribējās iziet ārā, sēdēt, dzert alu un skatīties uz viņiem
visiem. nav tādu vietu vairs, kur es varētu pavisam neitrāli tā pabūt. citu iemeslu dēļ gan, bet jūtos
kā pirms daudziem gadiem, es tagad atceros, ka šādi periodi ir jau bijuši. kauns atrasties starp cilvēkiem,
liekas, ka atkal jānolien, lai sakoptos, pazustu uz kādu laiku un tad pēkšņi atkal atgrieztos, atkal nedaudz
citā tēlā.
es arī nesaprotu savu terapeiti - mēs pirms sešiem gadiem vienojāmies, ka būs man kāds vienots stāsts par visu
to ko man nācies un ko pats sev esmu licis piedzīvot. es tagad jūtos vēl izmētātāks nekā iepriekš. arī
neērtums jau kuro reizi atgriežas; reiz bija kauns, ka esmu izkritis no savu cilvēku loka, jo nespēju pieturēties
vienam studiju virzienam, visiem sāka parādīties studiju draugi, pirmie darbi. es tikmēr kaut kur blandījos ar
tādiem pašiem. esmu pārāk paļāvies uz speciālistiem, ne tikai attiecībā uz viņu, apjaušu, ka neviens no viņiem neko nav sapratis.