gandrīz viss
es šo visu esmu redzējis filmās, dzirdējis mūzikā* - skumjas ir tik pretīgas, kad viņas jāpiedzīvo pašam, raudošs ģīmis nav rādāms nevienam, bet šodien man pohuj.
rādīju mūziku un tamlīdzīgas lietas, viss bija kas svešs, nepazīstams, bet nu esmu tāds pats. paliek arvien ko mazāk un ko tad - redzēs, kā būs, nekas cits jau neatliek.
kā mans brālis saka - "nekas jau nenotiks", - taisnība - viss kā būs, tā būs.
fonā kāds prasa (tas ir televizors) - "kā jūs mazinat sāpes?" - es varētu pastāstīt vismaz pāris lietas

*kā cilvēki skumst un lēni aiziet