23:51 =>:
man atkal ir uznaacis ziimeeshanas urdiitaajs... gribas beidzot iemaaciities liidz galam ziimeet tos japaanju mangu stilaa veidotos jaukos cilveecinjus... taas lielaas spoglainaas actinjas jau maaku ziimeet, tagad jaakjeras pie sejaam un kjermenjiem...

baigi gribaas nopirkt wcomtable... tas taads ziimeejamais ar ko var uz datora ziimeet... taada plaaksne ar vadinju, njem un uz taas ar speciaalu pildspalvu ziimee un tas uzreiz ziimeejas datoraa... es tad vareetu beidzot uzzimeet savu pirmo multfilmu... man ir taads sapnis uzzimeet multfilmu...

btw, es emsu ziimeejis slaidus muusu pashu vieteejaam multfilmaam, "kakjiishu dzirnavas" un "ness un nessija" :)

21:29 =>: Ha!

Briinumi tomeer pasaulee notiek, vai ne? :)

tad nu laikam es atkal te kaadu laicinju pagroziishos, ok? ;)

Labaak neprasiet ka pa sho laiku ir jauns!!! :DDDD

14:40 =>: ceļinieks...

...ceļš, kas zem kājām sekoja ceļiniekam... meklēja klusumā attaisnojumu... katrreiz kad kāja skāra zemi atskanēja jautājums... soļi jautāja ceļiniekam, kādēļ tas atkal devies ceļā... katrreiz kad pilsēta tika atstāta aiz muguras soļi viņu iztaujāja... katrreiz kad tika kas atstāts atskanēja jautājums kādēļ viņš atstāj visu ko cēlis, ko aprūpējis...

...viņš nekad netaisnojās soļu priekšā... soļiem viņa acīs nebija nozīmes... tie tikai skāra ceļu un vienmēr viņu iztaujāja par pagātni... viņš nekad neklausījās pagātnē... viņš to bija jau dzirdējis un nekad neatkārtoja sevī tās skaņu... viņš sevī klusībā lūdza soļiem piedošanu... viņš zināja, ka tie nekad viņam neko ļaunu nav vēlējuši un nav to pievīluši... tie uzticīgi tam ir sekojuši un dzīvojuši līdzās... līdz mirklim kad tiem atkal bija viņu jāpavada tālajos pārgājienos...
...gadu desmitiem cauri kopš dzimšanas tie viņam uzticīgi kalpojuši un to pavadījuši... tie vienmēr mēģinājuši viņā ieklausīties un izprast ceļa jēgu... sameklēt uz visiem tiem jautājumiem kas uzdots - atbildes...

...soļiem viņa acīs nebija nozīmes... viņu nesa spārni, kas tam bija doti no dzimšanas... spārni, kas nekad nejautāja... spārni, kas zināji kam tie domāti... spārni, kas sajūtu un spēka pildīti pacēla viņu pār soļu jautājumiem un atbildēm... spārni, kas to nesa cauri gadu desmitiem, ļaudami sajūtām pildīt ceļinieku un rādīdami pareizo ceļu...
...cilvēki ikkatrā pilsētā, kur ceļinieks pabija, lūkojās uz viņa soļiem... pildīja sevi ar šo soļu jautājumiem un atbildēm... katru reizi kad ceļinieks ieradās kādā no sava ceļa vietām, kurās mita cilvēki, skatīja viņa soļus un noieto ceļu... vērtēja viņa putekļus uz kājām ko bija sacēluši soļi... tie taujāja viņu... uzrunāja... centās izprast un izzināt... ko tieši viņi viņā vēlējās saskatīt? ...ko nu kurais... cits savu biedru... cits atbalstu savai dzīvei... cits vienkārši juta jautrību un līksmi savā sirdī... bet kas viņiem atbildēja, kas viņiem to deva... viņiem atbildēja soļi, bet dot neviens neko nedeva... viņi savu piepildījumu meklēja šinī ceļiniekā... bet lietas ko meklējuši atrada sevī lūkojoties uz ceļinieka soļiem...
...katrreiz kad ceļinieks pameta kādu no pilsētām, cilvēki neizpratnē lūkojās viņā un jautāja... kādēļ gan viņš laupa viņiem to ko devis... kādēļ viņš tik vienkārši spēj aiziet... bet ceļinieks nekad neatbildēja... cilvēki atkal metās lūkoties soļos... iztaujāt tos un rast atbildes... cilvēki mēģinādami saprast soļus bieži vien pārprotot ceļinieku un nerodot viņā atbildes nodarīja viņam pāri... bet ceļinieks nenesa sevī naidu un atriebību...

...ceļinieks cauri gadu desmitiem un pilsētām ejot sevī tik daudz sāpju bija uzkrājis un ļaunuma, kas tika pret viņu vērstas, ka nejautāja vairs cilvēkiem un neatbildēja... bet bija arī taču laiks kad viņš mēģināja cilvēkus pildīt ar sevi ar savu būtību.. bet tie saskatīja tikai soļus... cilvēki savā pārņemtībā ar pasaules izzināšanu dzīvoja tik savām būtībām un necentās izprast ceļinieku... bet ceļinieks taču bija tik atvērts un nesavtīgs... gribēja tik savā spēkā dalīties... cilvēki to nepamanīja un dzīdamies pēc savas pilnības samina ceļinieka prieku un mīlestību.. ceļiniekam nu atlika tik žēli nolūkoties savos soļos ko cilvēki mīlēja... ienīda... dievināja... apskauda... nicināja... soļos kur tika rastas daudzu cilvēku sāpes un prieki... soļos, kuros cilvēkos dzima mīlestība un naids... soļos, kuros slēpās cilvēku dzīves jēga un bieds...

...kārtējā pilsēta bija pamesta... ceļš, kas zem kājām sekoja ceļiniekam... meklēja klusumā attaisnojumu... klusums apskāva viņa sagurušās acis... acis, kas tālumā jau manīja nākamo pilsētu... pilsētu, kura bija pēdējā... pilsēta, kurai izejot cauri tālāk sākās tuksnesis...

...ceļinieks lēnām iesoļoja pilsētā... tā bija tik savāda... agrāk ceļinieks nebija manījis nevienu pilsētu līdzīgu šai... tik savādi neizprotama un dīvaina... reizē cienījama un reizē smieklīga... ceļinieks soļoja lēnām cauri šai pilsētai līdz apstājās pie kāda no namiņa... tanī mītošie ļaudis viņu uzreiz pamanīja un sveicināja... ceļinieks redzēdams, ka ļaudīm svētki svinami pajautāja vai viņiem nekas nebūtu pret, ja viņš pievienotos šīm svinībām... ceļotājam svētki vienmēr bijuši ļoti tuvi... ceļotājam patika vērot kā cilvēki saņem dāvanas un priecājas par laimes vēlējumiem... ceļiniekam tās bija maz izprastas lietas... ja šī lietas kāds vērsa pret viņu, tad ceļinieks jutās neērti, bet viņam patika lūkoties kā tas viss tiek apkārtējiem...
...svētki bija sākušies... ceļinieka soļi priecājās par cilvēkiem... cilvēki par viņa soļiem... ceļinieks tik nogurušām acīm lūkojās tajos... soļi smējās, soļi priecājās, soļi lielījās un tika apbrīnoti... soļi dejoja un soļi dzēra... ceļinieks tik nogurušām acīm lūkojās tajos... acu skatiens pārslīdēja pār saviem soļiem un pār cilvēkiem... te pēkšņi viņš pamanīja soļus ko nekad agrāk nebija manījis... nē tā nebija viņa soļu ēna... tie bija citi soļi... ļoti līdzīgi viņa soļiem... tie tāpat dejoja, smējās, līksmoja... bet paveroties augstāk ceļotājs sastapās ar nogurušu acu pāri līdzīgu kā bija viņam pašam... nekad agrāk ceļinieks neko tādu nebija manījis... viņš vienmēr domāja, ka tikai ceļiniekiem var kas tāds būt... ka cilvēkiem nekad nemēdz būt šāds acu skatiens... bet paveroties vēl augstāk ceļinieks pamanīja spārnus kas turēja šo cilvēku... spārni taisni tādi paši kā viņam... tik saguruši un noputējuši pilsētas kņadā... ceļinieks piegāja pie viņas spārniem un uzmanīgi notrausa pelēcīgo putekļu kārtu... spārni atvērās un viņa pagriezās pret ceļinieku... viņu acu skaties sastapās un ceļinieks viņas acīs saskatīja nogurumu, vilšanos, sāpes un cerību... acis, kurās slēpās tieši tās pašas lietas, kas viņam... bet vai viņas acis manīja ceļinieka acis? ...jeb tās tikai nolūkojās uz viņa soļiem?

...ceļinieks nespēja tam ticēt... ticēt tam, ka saticis kādu kas spētu ielūkoties viņā pašā... tomēr tik daudz sāpju un vilšanās viņu pilda... tik grūti noturēties lai nesalūztu... un kas notiks kad pēdējā lāse sāpju un vilšanās viņu pildīs, lūzīs viņš tik atstādams vairs savus soļus... bet acis kas lūkojās viņā bija tik lūdzošas un maigas... acis kas pieskārās viņam un spēja dot neaprakstāmu miera sajūtu... nē ne tādu kā klusums kas apskauj soļus kad ceļinieks dodas no pilsētas uz pilsētu, bet gan mieru viņam pašam... mieru kas palīdz nomākt sāpes... bet vai šī sajūta ir patiesa, vai ceļinieks drīkst tai ļauties un atvērties... aiz šīs pilsētas tak ir tikai tuksnesis... varbūt viņš pats sevi māna un nevēlas aiziet tuksnesī... bet spārni viņu tik nes pretī viņai un apskauj to... viņas spārni sakustas un mēģina pacelt viņus abus... tai brīdī ceļinieks pēkšni sajuta cik gan noguruši ir viņa spārni... cik gan viņa soļi ir smagi... ceļinieks satvēra viņas rokas un atraisījis savus spārnus no viņu stāviem spēcīgi vēzēdams pacēla tos augstu jo augstu... cilvēki lejā tik lūkojās un sauca traki kas traki... bet viņi nemanīja viņu abu spārnus... viņi tos neredzēja... cilvēki tik spēj manīt viens otra soļus... ceļinieks tik kavējās šai mirklī un baudīja to... tas beidzot spēja sniegt to kas viņam tik sen jau bija pietrūcis... sajūtu kad tu varu ieskatīties kāda acīs un tavās acīs ar kāds lūkojas... kaut arī varbūt ceļiniekam tomēr lemts tuksnesī doties... tomēr šis mirklis ceļiniekam dārgāks par visu pasaulē... kaut šai sajūtai nebūtu jābeidzas un klusumam nebūtu jāapņem ceļinieka soļus tuksnesī...

...viņi abi lēnām sāka slīdēt gar pilsētas malu lūkojoties tuksnesīgajā tālumā kas bija aiz pilsētas... cik gan apbrīnojami spēcīgi tomēr vēl bija viņu spārni...

...tie dīvainā un reizē ar apbrīnojamu mieru pārņemtā ritmā šķēla gaisu... katra viņu kustība bija apbrīnojami liega un gaisīga... tālumā vīdēja pilsētas mala... malai aiz kuras bija tuksnesis ar neaptveramiem plašumiem un tālēm... bet spārni tik nesa viņus uz to pusi... nonākuši līdz tuksneša malai viņi apstājās un augstu gaisā paliekot viens otru apskāva ar saviem spārniem... viņos valdīja nelies satraukums par to kas tālāk sekos... kurp tiem būs jādodas... kurš no tiem paliks un kurš dosies tālāk... bet tai pat laikā viņos valdīja neapslēpts un kautrs prieks par to, ka ir kopā un satikušies... laime un svēts miers viņu sirdīs radās...

...pēkšņi tālumā bija saklausāma tāda kā ūdens čaloņa... viņu abu galvas pagriezās pret bezgalīgā tuksneša klajumu... tālumā pie apvāršņa varēja manīt tādu kā zilgmi kas pletās plašumā... pēc mirkļa viņi saprata, ka tuksnesis pārvēršas par milzīgu ūdens klaju... ūdens, kas pārklāja nedzīvo tuksnesi bija tik dzidrs un zilgans, ka viņu nogurušās acis tajā veroties guva atslābumu un mieru... acis vairs neskatīja pelēko krāsu... manīja tik spilgtos un dzīvīgos krāsu toņus...

...ūdens bija pārņēmis visu bezgalīgi tuksnešaino klaju... tas apstājās tieši zem viņiem... liegā nemierā skalojās turpu un šurp... viņu spārni atraisījās no viņu stāviem un liegi nolaida viņus ūdens malā... kājas maigi iegrima miklajās smiltīs un ūdens viegli apskaloja tās... viņi lūkojās viens otram acīs un viņu sejās iedegās patīkama maiguma sajūta... viņu lūpas rotāja bikls un mierpilns smaids kam pievienojās nu jau nesagurušās acis... viņu sejās rotājās smaids, kas vēstīja par viņos esošo saviļņojumu un prieku... viņu spārni bija sakļauti un spoži mirdzēdami spēka pilni rotāja viņu muguras...

...blakus tiem miklajās smiltīs parādījās burtu zīmes, kas veidoja teikumu... "Viņi bija radīti šai zemei un cilvēkiem, bet nezināja, ka arī viens otram..."

...pagāja gadi un ūdens skalodamies bija dzēsis daļu burtu zīmes... bija palicis vairs tikai "Viņi bija radīti šai zemei un cilvēkiem..."

...viņš jau bija cits ceļinieks un viņa atguvusi spēkus vairs nejuta savus spārnus... lūkojās tik savos un apkārtējo soļos... viņš satrūkās kā no miega tikko modies... viņš lūkojās viņas acīs... tās lūkojās cauri viņa skatienam kaut kur tālumā... tās bija kā no kristāla... caurspīdīgas...
viņš vēlreiz satrūkās, jo aptvēra, ka viņa visa ir no kristāla... nekustīga, nedzīva...

...ceļiniekam gadiem ejot spārnu vēziens bija kļuvis spēcīgāks... spārni kā no titāna izturīgi... sen jau vairs ceļinieks nesoļoja, tik ļāvās spārnu spēkam... nemina tas zemē pēdas, soļus atstājis pagātnei...

...viņš pietupās un spēji lēca gaisā spēcīgi cilājot spārnus... no augšas viņš manīja, ka līdz šim bija stāvējis starp divām sienām... viņi abi bija nolaidušies aiz pilsētas mūriem, kur sākas tuksnesis, bet nemanīja, ka priekšā esošā jūra ir tik attēls uz lielas sienas... viņu pārņēma dusmas... tas metās zemē... trieca spārnus pret zemi... nogranda milzīgs sprādziens... viss, kas viņam apkārt tika putekļos satriekts... sabruka sienas... aiztecēja jūras ūdens... viņas kristāla putekļi pacēlās līdz padebešiem un iemirdzējās kā zvaigznes...

...ceļinieks piecēlās, notrausa putekļus, sakļāva spārnus un devās tuksnesī... bez naida, dusmām un nožēlas...

1:41 =>: ...pasauliigais murgs aarpus muusu apzinjas...

tikko beidzu skatiities "Black Hawk Down"... shobriid truukst vaardu... notikumi norisinaas aafrikaa 1993. gadaa... pilsonju karsh... UN karaspeekam tiek dots uzdevums sagraabt lielaa pilseetaa saujinju nemieru vadoshus, tik missijas sarezhgjiitaakais aspekts ir tanii, ka shia pilseetaa ir tuukstoshiem liidz zobiem brunjotu pilsonju kara partizaanu... tad nu suutiitie kareivji nonaak dramatiskaa un neapskauzhamaa situaacijaa... vinjiem tiek suutiitas glaabeeju vieniibas, kas ierodoties notikuma vietaa, nokljuust taadaa pashaa situaacijaa kaa missijas uzsaaceeji... daudz cietushos, mirusho... asinis, dramatiskas ainas... gruuti sho filmu uztvert tik kaa filmas scenaariju... shie visi redzeetie notikumi bija reaali... smagaakais sho filmu skatoties ir apzinja ka tieshi tas pats shobriid norisinaas Iraakaa...

par ko gan mees paartikushie, mieraa miitioshie varam gausties un suukstiities... miiliet dziivi, katru savu elpas vilcienu... taa mums ir neaprastaama daavana un atcerieties ka citiem uz shiis zemes tas ir tikai taals un neaizsniedzams sapnjis...

davai nekljuustam akli un nejuutiigi mieraa un saticiibaa dziivojot... vismaz ceinjaa par tiem, kam nav dots, tas kas mums, pirms suukstamies un gauzhamies atceramies shiis cilveeces melnaas puses...

23:55 =>: ieksh taa kaa nav nekaa...

es Jums zineis teikshu taa, pag... vispaar kapeec amn kaadamkas jaasaka... nu shii tak ir dienasgraamata... nee, bet taa tak publiska... nu ta kaa tad sanaak... shii ir vieta kur atstaat sev savas sajuutas, domas un notikumus, vai arii shii ir vieta kur ar to visu daliities citu cilveeku viduu...

nee nu lai kaa arii buutu, vienmeer ir briidis kad veelamies kaadam ko teikt, pastaastiit... nu lai taa tad arii butuu... staastiishu to jums :)


vispaar, kas juus esat kas visu sho manis rakstiito lasa? :)



bet nu lai kaa arii buutu... man ir vientulji... cilveeks nevar bez miilestiibas dziivot, enjgjelji vispaar bez taas nepastaav...

ok, kush... savaakshos, buus labi... :)

TAI-GA - lielaa upe... upe kas speeciigaaka par juuru... shai laikaa kad apkaart ljaunums un cietsirdiiba valda, kad viss apkaart ir tik sekls un zemisks, tad smelieties speeku shai upee...

6:43 =>:

pagaajusho nedeelju sanaaca noshnjaukaaties un uz trenninjiem netiku... vakar beidzot atkal tiku pie sava ninjitsu... tik kaut kaa sanaaca, ka beidzot aizgaaju pie Andra uz krusta bazniicas ielas zaali... tur cietaa griida, pie Grega kur jujitsu trennejos, tur miikstaas griidas... shodien visas malas saap, bet pa visu kjermeni vienalga patiikamas tirpas skrien... taa kaa vakar vakaraa biju paarguris, taa nekad veel nebiju, riktiigi mani tur nodzenaaja... atvilkos maajaas, naturaali iegaazos gultaa un izrubiijos... :D

laikam ta jaadara buus taa, ka pa pirmdienaam ieshu pie Andra uz krusta bazniicas ielu trenneeties un treshdien, piektdien pie Grega...

visi jau sen smejas ka es tagad biistams, bet nu tagad veel 3x nedeeljaa shiis biistamaas maakslas apguustot - mani labaak neaiztikt! :D

P.S. Naakamnedeelj laikam buus jau atnaacis jaunais KWON melnais kimono, jihaaa... :)

14:20 =>: par vakardienu...

diena saakas ar moshanos 7.00 un beebee brokastiim :)

kafija... agraa riita e-korespondence... kjeros pie www.annya.lv datu papildinaashanas...

peecaak ierodas mamma ar parok akmensvati durvju nopakoshanai, taalaak dodamies mainiit mammas tuksho gaazes balonu... shaadi taadi darbi mammas maajaa, atgaisoju suuknja spiediena bunduli, izroku daarzaa akmenjus, ko mamma pati nevareeja izrakt...

savaacu foto aparatuuru un visus nepiecieshamos princhindaaljus... ap 12 savaacu dzhipu un Inesi, dodamies uz Lielupes juurmalu pastraadaat...

peec nogurdinoshas fotosessijas esam abi apmierinaati ar paveikto darbu...
nelielam ieskatam, luuk kas sanaaca :)



bet nu taa tik dalja no shiis fotosesijas... ir veel daudz citas lieliskas bildes sanaakushas :)

atpakaljceljaa uz juurmalas shosejas paeedam pusdienas...

vakaraa vedu Donu un Lily uz koncertu... savaacu shos un dodamies celjaa... (kas nu nezin tad es vadaaju Donu un Lily uz koncertiem un koncertos esmu skanju menedzheris :))

koncerts lielisks, tik zheel ka nu tautinjas maz bija sanaacis, bet nu tas jau tapeec ka uzstaajaamies Kurmenes kultuuras namaa un laukos cilveekiem peec sveetkiem laikam pamazaak naudinjas un tad nu nesanaakt naakt uz koncertu...

naktii braucam atpakalj uz Riigu... kaa vienmeer nakts murgs uz Latvijas shosejaam - dziivneiki, milzu bedres, sabraukts cilveeks uz Jelgavas shosejas, bet nu labi ka vinji guleeja atpakaljceljaa un nebija visas shiis shausmas jaapiedziivo...

par dziivniekiem uz celja - pagaajusho nakti gadiijaas bebrs, taadu veel nekad nebiju maniijis savaa celjaa...

peec vakarnakts koncerta nonaakam pie atzinjas ka maakslinieku pavadoshajam cilveekam ir ljoti labi jaavada mashiina, jaaspeej operatiivi reagjeet uz tehniskaam kljuumeem apskanjoshanaa, kaa arii jaaspeej pavadiit maaksliniekus no skatuves uz gjeerbtuveem caur fanu puuljiem... taatad, labs shoferis, menedzheris un miesassargs vienaa personaa :)))

shodien 18.00 koncerts doma laukumaa un peec tam muukam uz Gulbenes rajona x pagastu (neatceros kaa to vietu sauca :)) ar naakamo koncertu...

man shonedeelj atkal darba weekends :D

23:05 =>: zinaashanai!

kas attiecas uz sapnju buutni ko reiz likaas pati pilniiba esam, to tomeer sanaaca no sapnja realitaatee veerst... ehh... pamodos un labi ka taa... sevi maldinaat ir slikti, ljaunaakais kas var buut...

bet sapnji ar to nebeidzas...

ir jau jauns sapnis projektoraa likts... tanii dejo skaita elfu princese! :)


bet tik reaals sapnis... ir taksh reizeem taa ka pamosties bet sapnis veel jo projaam reaals liekas... tad nu cereeshu ka, ja arii no shii sapnja modiishos, tad tomeer elfu princese no taa nezudiis! :)


lai arii kas ap mums nenotiktu, mees katrs pats esam savs laimes kaleejs... damn, tik iznjemot tos mikljus kad nolktaas lietas saak paarnjemt muusu vadiitaas likumsakariibas un situaacijas dziivee... bet "damn" liekas tik tai mirklii, peec kaada laika saprotam ka tomeer tas ir bijis pareizi ka mostamies un ka lietas notiek tieshi taa kaa taam ir jaanotiem...

visa shii visuma sisteema ir tik sasodiiti sarezhgiita, bet kam lemts - tam to ir izprast un ar smaidu dziivee taalaak iet... kaut vareetu es to JUMS visiem izskaidrot, bet katram savs laiks un saprashshana :)

21:11 =>: ai piemirsaas...

paarlasot visu veel atcereejos tak ka zvaniija mamma ap 12 un teica ka esot megjinajausi ar elektriso pumpi mashiinai patuksho riepu piepumpeet, bet to darot esot izlaidusi to pavisam...

tad nu starp plkst 13.00 un 14.15 biju celja pie mammas un nonaakot galaa sapratu ka taa tak ir mamma, vinja visu greiz dariijusi un tapeec taa riepa nu i tuksha... censhos piepumpeet, bet izraadas ka pumpis laikam savu ir nokalpojisun neko vairs nemaz nepumpee... tad nu neko, cerot uz to ka neizjuks riepa, leenaam ar iesleegtiem avaarijas ugunjiem, trauceejot dziivo riigas satiksmi velkos uz tuveejo statoilu pumpeet riepu... jee, uzpumpeejaas... ir viss labi... :)

21:08 =>: Nu ko, gana kluseets, tad nu lai aiziet... :)

inchiigs megjinajums restaureet dienas notikumus, step-by-step... kaa izraadaas redz kaada man taa ikdiena +/- ir :)))


9.30 censhos pamosties... nesanaak...

9.45 zvanaa maasa... censhos miegains vinjai izstaastiit kaa var melnu ieksh photoshopa paarveerts uz baltu un otraadaak (taas taadas datorgrafikju lieitnjas :))... laikam izstaastiiju pareizi, vairs nezvaniija otreiz un pa dienu ar ne, tik vakaraa uzzvaniija...

10.30 paveru acis, sapratu kapeec vajadzeeja 9.30 celties... jaanes bija plkst. 10.50 uz reklaamas agjentuuru Z-Com fotoaparaats, ko shie iznomaaja uz foto skiceem vienai reklaamai...

11.00 dzeru kafiju, veel seezhu oho un peetu Mykyas albuumu, kaa arii veerteeju bildi un lieku vinjas braalja bildei atziimi...

11.30 saprotu ka baisi jau kaveeju un nesos uz agjentuuru...

11.47 esmu agjentuuraa... viss mieriigi... apstaastu kaa ar aparaatu riikoties... izraadaas mans bijushais koleegjis ir sasodiiti labs fotograafs un ar baudu peetu katru vinja bildi ko vinjsh pa gadiem 6 sataisiijis... ko tik netklaajam savos koleejos ;)

12.47 mans koleegjis dodas puzdienaas no agjentuuras un es izdomaaju ar iet kaut ko iekost... eedot pusdienas rodas ideja naakamnedeelj riikot meersragaa foto pleneeru... taatad, naakampiektdien starteejam uz meersragu bildeet visu kas kustas, kas nekustas un kas panjemts liidzi ;)

14.07 njemos pa maajaam, zvanos, kaartoju gjeelas, suutu mailus... tipa baigi darbojos...

15.15 zvanu uz latvijas finieri, vajag pasuutiit finiera plaaksni ar ko aizskruuveet durvis... sen jau taada doma, savaadaak ar kaiminju sanaak vienaa izstabaa dziivot kopaa un abi neerti juutamies, jo katrs mazaakais troksnis ko radam ir abiem par trauceekli...

15.30 ir sarunaats finieris, bet saprotu ka tak ja man plaaksne 1,5m x 3m un 12 mm bieza, tad tak taa ir sasodiiti smaga... kjeros pie kalkulatora, damn... sanaak pie 40 kg... nu shitaadu smagu palagu viens es no ielas cauri diviem pagalmiem uz tresho staavu neuzstiepshu... par laimi ir kaiminjsh maajaas un sarunaajam ka shis naaks paliigos...

15.47 Ak tu dumaa galva, sajeedzu ka tak 16.00 sarunaata bija tikshanaas... neko, kjeru tel. zvanu... staastu ka nu kaveeshos un buushu 17.00...

16.05 zvana shoferis, finieris atvests... tad nu puuzdani elsdami 4,5 kvadraatmetrus un 40 kg smago palagu stiepjam uz manu izstabu...

17.00 zvana cilveeks ar ko norunaata tikshanaas, esmu celjaa, 5 min. kaveeshos, taa atbildu... tiekamies 17.07 un dodamies pie vinja uz ofisu... izrunaajam darba jautaajumus un 17.45 shkjiramies... pa celjam ieeju agjentuuraa savaakt foto aparaatu...

18.20 eju uz maajaam, izdomaaju ka vajadzeetu zibspuldzei nopirkt akumulaatorus laadeejamus, lai nav sasodiiti daudz naudas jaaizdod katru reizi peerkot kaudzeem baterijas... ieeju Elkor foto un tos nopeerku, izejot no veikala atceros ka tak gribeeju jau sen nopirkt softlight boxi prieksh zibspuldzes lai vareetu kvalitatiivaak apgaismotus portretus uznjemt un pasaakumus... dodos uz briiviibas ielas Elkor foto kur to arii nopeerku...

18.45 esmu maajaas un steidzu izmegjinaat soft boxi zibspuldzei... jee... ir labais... tas ir tas kas man vajadziigs... :)

19.25 kjeros pie finiera zaagjeeshanas... nav nemaz tik viegli pusmetru 12mmetriigu finieri nozaagjeet, taa ka nu panjemos nedaudz...

20.10 uztaisu teeju un pieleju rumu... jaaiedzer lai iesnas izarsteetu, sanaacis pa shiim dienaam nevaaji apauksteeties... bet nu tak ir pavasaris...

20.30 rodas doma megjinaat restaureet visus dienas notikumus... tad nu tie ir tagad sarakstiiti, beidzu rakstiit tieshi 21.00.... :))))

16:19 =>: Tā nu tas ir, žēl pasaules...

Iemesli, kāpēc cilvēki ir skeptiski pret gēnu inženierijas solījumiem, ir arī ētiskie un reliģiskie apsvērumi. Radīt jaunas dzīvības formas, pārkāpjot dabiskās robežas starp sugām, ir necieņa pret dabas un Dieva darbu. Ģenētiski pārveidoto organismu izkļūšana brīvībā apdraud nākamās paaudzes.

Korporāciju īslaicīgas peļņas dēļ tiek manipulēts ar pārējām dzīvajām būtnēm, neatzīstot to tiesības uz savu dzīvi. Jaunradītajiem dzīvniekiem vispār tiek atņemtas pat pašreiz atzītās dzīvnieku tiesības. Vai tāpat būs arī ar pārveidotiem cilvēkiem?

Nasta nedzimušajām paaudzēm

Lai noteiktu, vai ir kāda joma, kurā gēnu inženierija spēj dot labumu cilvēcei, nenodarot ļaunu citām dzīvības formām, ir nepieciešams ne tikai zinātniski novērtēt risku, bet arī noteikt ētiskās vadlīnijas. Lēmumu pieņemšanu nedrīkst atstāt tikai ekspertu ziņā. Primārajām ir jābūt sabiedrības tiesībām, nevis kompāniju komercnoslēpumiem, neierobežotai un amorālai alkatībai un naivam uzskatam, ka akadēmiskā brīvība atļauj zinātniekiem neierobežoti eksperimentēt ar visu, neuzņemoties atbildību par savu atklājumu tālākajām sekām.

Agrāk zinātne mēģināja izprast, kā strādā daba, tagad tā pirmo reizi cilvēces vēsturē to maina pašos pamatos. Organismu ģenētiskā struktūra tiek mainīta cilvēku iegribu un korporāciju vēlmes dēļ gūt peļņu par katru cenu. Nobela prēmijas laureāts

Dž. Volds to novērtēja šādi: «Tas viss ir pārāk liels un notiek pārāk ātri. Tā varbūt ir vislielākā ētiskā problēma, ar kādu zinātne jelkad ir saskārusies.»

E. Čārgofs, modernās mikrobioloģijas tēvs: «Pamatjautājums, uz ko mums jāatbild, ir – vai mums ir tiesības uzkraut vēl vienu šausmīgu nastu vēl nedzimušajām paaudzēm. Es saku «vēl vienu», ņemot vērā neatrisināto un tikpat drausmīgo kodolatkritumu likvidēšanas problēmu. Mūsu laiks ir nolādēts ar nepieciešamību vājiem cilvēkiem, kas izliekas par ekspertiem, pieņemt ārkārtīgi tālejošus lēmumus.

Vai ir vēl kaut kas tālejošāks par dzīvības formu radīšanu? Jūs varat izbeigt skaldīt atomus, jūs varat beigt apmeklēt Mēnesi, jūs varat pārstāt lietot aerosolus, jūs pat varat izlemt nenogalināt veselas populācijas ar dažām bumbām. Bet jūs nevarat atsaukt atpakaļ jaunu dzīvības formu. Iepriekšējām paaudzēm nelabojams uzbrukums biosfērai būtu kaut kas tik nedzirdēts, tik neiedomājams, ka es varu tikai vēlēties, kaut mana paaudze nebūtu tajā vainīga.»

Visas sugas ir biokopienas locekļi, kam ir apziņa, saprāts un personība. Katram ir tiesības tikt aizsargātam. Pašreizējie līdzekļi, kas tiek lietoti cilvēka kā sugas saglabāšanai, nozīmē dabas iznīcību.

Gēnu inženierijas attīstība dabiski izraisa tās lietošanu, lai radītu bioloģiskos ieročus, tāpēc šī iespēja ir jāizvērtē pirms pētījumu sākšanas. Biotehnoloģijas potenciāls var kļūt par visbīstamāko ieroci cilvēku un pārējās dabas iznīcināšanai, kāds jebkad izgudrots, ar laiku pārspējot pat kodolieročus.

Gēnu inženierija sola nodrošināt gandrīz neierobežotus pārtikas krājumus, tā atbalstot iedzīvotāju skaita pieaugumu laikā, kad Zeme jau ir pārapdzīvota. Arī ar lielu daļu jauno augu mēģina piemēroties intensīvo lauksaimniecības tehnoloģiju radītajām negatīvajām sekām, kā augsnes sāļumam, neauglībai un pastiprinātiem kaitēkļu nodarītiem postījumiem, neizvērtējot šīs tehnoloģijas un nemeklējot saprātīgākus saimniekošanas paņēmienus.

Mākslīgs resnis ar atrofētiem muskuļiem

Gēnu inženierija vairo dzīvnieku ciešanas. Tā iejaucas dzīvu būtņu karmā. Patentēt dzīvus organismus un to ģenētisko materiālu ir amorāli, un līdz šim tas bija arī nelikumīgi.

Visvairāk no šīm mākslīgajām mutācijām cietīs mājdzīvnieki. Jau tagad pret tiem izturas kā pret mehānismiem, kuru dzīves vienīgais uzdevums ir sagādāt pārtiku cilvēkiem. Tomēr tās ir dzīvas un jūtīgas būtnes. Ātri augošā ģenētiski pārveidotā jeb modificētā (ĢM) cūka ir slims, akls, ar cilvēka augšanas hormonu mākslīgi resns padarīts dzīvnieks, kam tā atrofējušies muskuļi, ka viņa pat nespēj piecelties kājās. Viss organisma dabiskais stāvoklis ir izjaukts.

Laboratorijās pārveidotu dzīvnieku patentēšana ir ētiski nepieņemama, turklāt cilvēkiem tā dod neierobežotas iespējas ekspluatēt citas dzīvas būtnes. Dzīvnieki tiek speciāli radīti, lai ar tiem eksperimentētu, jo uz cilvēka veidotajiem radījumiem vairs neattiecas likumi, kas ierobežo dzīvnieku izmantošanu eksperimentos.

Tā kā antibiotikas kļūst aizvien neefektīvākas, un to paātrina pret antibiotikām imūnu augu nokļūšana barības ķēdēs, būs jāmeklē jaunas zāles. Tiks eksperimentēts ar miljardiem dzīvnieku, pakļaujot tos ciešanām.

Bezgalvains embrijs orgānu transplantācijai

Arvien vairāk cilvēka gēnu tiek ievietoti citos organismos, radot jaunas – daļēji humānas dzīvības formas. Tas rada arī jaunus jautājumus. Ja cilvēciskām būtnēm ir īpašs ētiskais statuss, vai cilvēka gēnu klātbūtne organismā maina tā ētisko statusu? Cik procentiem cilvēka gēnu jābūt organismā, lai to uzskatītu par cilvēcisku? Piemēram, cik daudz cilvēka gēnu jābūt piparā, lai kādu mocītu sirdsapziņas pārmetumi par tā apēšanu?

Daži zinātnieki uzskata, ka iespēja radīt bezgalvainus cilvēka embrijus, ko lietotu orgānu transplantācijai, ir noteikti jāizmanto. Ētiskas dabas problēmas tas neradot, jo nevienam netiekot nodarīts ļaunums.

ĢM pārtika rada specifiskas ētiskas problēmas dažādu pārliecību cilvēkiem. Veģetārieši, tostarp septītās dienas adventisti, hinduisti un budisti, nevēlas ēst augļus un dārzeņus, kuros ir dzīvnieku un cilvēku gēni. Jūdaisti un musulmaņi nedrīkst ēst atsevišķus produktus un nevēlas nezinot kopā ar savu sautējumu apēst arī cūku gēnus.

Daudzi cilvēki, kaut nepieder nevienai ticībai, tomēr nevēlas lietot ĢM pārtiku, jo arī viņiem ir nopietni ētiski iebildumi. Likumi atļauj pārtikai saturēt pat cilvēku gēnus, patērētājiem to nezinot. Kaut arī tiek izteikts viedoklis, ka gēniem īpašas piederības nav un ir vienalga, no kāda organisma tie ņemti, katra cilvēka ētiskie uzskati ir tik intīma lieta, ka neviens nevar citu vietā izlemt, kas ir un kas nav pieņemami.

Bet Dievs radīja pasauli

Pasaule ir Dieva radīta, un cilvēkam nav tiesību radīt jaunas dzīvības formas. Tāpat viņam nav tiesību patentēt dzīvus organismus un to ģenētisko materiālu.

Ierobežotajam cilvēku prātam būtu jāuzmanās iejaukties šajā plānā ar savu nepārdomāto darbību. Tik riskantu pasākumu nevajadzētu sākt, pirms godīgi ir novērtētas cilvēka spēju un izpratnes robežas un dabas vai Dieva radības sarežģītība un varenība. Pieņemt, ka ĢM process un produkti ir līdzvērtīgi seksuālajai reprodukcijai, nozīmē nenovērtēt šī dievišķā plāna esību un svarīgumu. Dziļa necieņa un augstprātība ir trivializēt atšķirību starp piespiedu gēnu pārvietošanu pāri dabiskajām barjerām un normālu vairošanos, kas notiek Dieva nospraustajās robežās.

Princis Čārlzs savā slavenajā rakstā par gēnu inženierijas trūkumiem saka: «Esmu pārliecināts, ka šādas ģenētiskās modifikācijas ieved cilvēci valstībā, kas pieder Dievam un tikai Dievam. Vai mums ir tiesības eksperimentēt ar dzīvības pamatblokiem un komercializēt tos, izņemot noteiktus gadījumus, kad tam ir ļoti labvēlīgs medicīnisks efekts? Mēs dzīvojam tiesību laikmetā. Man šķiet, ka šis ir laiks, kad arī mūsu Radītājam ir tiesības.»

15:46 =>: :)))

vakar aizgaju majas, noskatijos visus gjimenes seriaalus (tie man nez kapeec aarkaartiigi patiik :))... sadzeeros zaales un gaaju guleet... kaa jau biju domaajis, tad naktii atspraagst manas acis un viens man chukst, eu veciit Tu tak esi izguleejies.... paskatos pulkstenii... mjaa... 2 naktii... feini... nu neko, rausos augshaa un domaaju nez kaa lai dabonu sevi atkal guleet... iedzeeru zaales, panjeemu kleepii savu mazo kompiiti un saaku rakstiit... nu neko, biki padrukaaju... uzpiipeeju vienu kjirshu piipiiti un tad jau miegs ar bij klaat... rausos tik guleet taalaak... domaaju, nu labi, uzlikshu modinaataaju uz 7 un tad celshos, ieshu straadaat... he... doma jau bija laba, kaa nekaa likaas ka buushu tapat jau tais 7 baisi paarguleejies, bet nu protams 7 negribeejaas i ne dzirdeet par celshanos... taa nu es 10 pieceelos :)

leenaam, veseljojos, tik deguns veel baisi pilns, bet nu neko... pilinu pilienus...

P.S. Esmu atklājis kādu jauku un mīļu būtni... liekas ka VIŅA nāk no kāda sapņa... cerams ka šis sapnis nebeigsies un nepamodīšos kādā brīdī...

12:33 =>:
Paldies dievam... un tiem kas turēja īkšķus. Ar Ojāru viss būs, OK.

Vismaz tagad mierīgs prāts... bet esmu apslimis, deguns pilns, balss nav, galva kaa spainis, vakar kaut kādā komā 6 no rīta ievēlos gultā, bet 10 bija jāceļas... toties gandarījums, esmu sataisījis Annyai mājaslapu (http://demo.digital-art.lv/annya) un Latvijas Institūtam Latvijas prezentāciju powerpoint formā...

Šonedēļ vajadzētu vēl pabeigt Queen Of Stage mājaslapu (http://demo.digital-art.lv/queenofstage), sataisiit jauno mynthon video klipu, bet to es nezinu kā es paspēšu atkal visi visu velk, katru dienu saka ka nu rīt ķeramies klāt un sākam visu taisīt, bet tā katru dienu, pienāks ceturtdiena un kā vienmēr tad visi atjēgsies ka piektdien kaut kas jārāda klientam un tad n ues atkal varēšu pašīt cauru nakti...

bet nu tas nekas, viss jau ir labi, ir labi ka ir ko strādāt un galvenais ka patīk tas ko dara, es jau nesūdzos... :)

Ņjā... jaunais darbs gan tāds jokains, pat īsti nezinu kā te būs, perspektīvs jau bez gala, kā nekā jauns un augošs uzņēmums, bet īsti nezinu vai vēlos strādāt ar zviedriem, viņi tāda jokaina tautiņa... man tas viņu temperaments ne visai... bet nu redzēs kā būs, pagaidām strādājam... :)

14:13 =>: Šoks!

Vakar uzzināju par Ojāru Grasmani, Queen of Stage direktoru. Es tak viņa firmai taisu mājas lapu. Tā īsti nav ko teikt, esmu vienkāši apstulbis. Es tak ar viņu vēl piektdien vakarā satikos. Šitas viss nu totāli izlien ārpus ierastiem ikdienas pasākumiem mūsu valstī, lai nu kādi tie arī būtu.

Precīzāk citēju TVNET:
"Svētā Valentīna dienas vakarā pazīstamais radio "Radio SWH +" dīdžejs Alekss Dubass konflikta laikā klubā "PuPu Lounge" sadūris koncertu rīkotāju firmas "Pasadena Group Promotion" īpašnieku Ojāru Grasmani. Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja pārstāvis Aigars Bērziņš pastāstīja, ka 14.februāra vakarā Dubass konflikta laikā Grasmanim ar nazi iedūra sirds rajonā."

Bet nu turam īkšķus par Ojāru!

damn...

14:25 =>: Oho, kas tad tas tāds? :)

gandriiz klusums meenesha garumaa... bet tas labi, reizeem naakas vienkaarshi pakluseet, tas parasti notiek tad kad paaraak daudz kas apkaart notiek un mainaas...

nu tad taa, esmu nomainiijis dziives vietu, darbu... hmmm ko veel vareetu pamainiit... aa jaa matus ar esmu nogriezis taa ka taa veel viena paarmainja... +atkal maajaas vakaros piipeeju kjirshu tabaku, kaa pirms diviem gadiem...

ir sveetdiena, esmu darbaa, protams ka nestraadaaju, esmu atkal iestreedzis interneta plashumos, bet nu sanjemshos...

13:30 =>: pirmdiena...

Biju setdien atnācis uz darbu, gribējās ko ierakstīt dienasgrāmatā. Tāds kā rakstāmais bija uznācis, varēju tik daudz pateikt, bet pļurkt... šito sistēmu tak viņi upgreidoja, tā ka nekas nesanāca... brīvdienās man vienmēr ir vairāk ko teikt, darba dienās vispār grūti ko teikt... tad es tāds mazrunīgs un domīgs dreifēju pa nedēļas dienām un darbiem...

Eh, nu atkal jauna problēma stāv priekšā, būs laikam jāmeklē jauns darbs. Šiten jau atkal vairs nekādā jēgā. Es tak neiešu uz pusslodzi strādāt tikai tapēc ka redz otrs mākslinieks normāli nevīžo no rītiem pamosties un nākt uz darbu. Ai da labi, paši vien aplauzīsies ar to sistēmu, bet tad jau man būs vienalga, mani tomēr vajag klausīt, kaut arī neesmu direktors, bet māklinieks, tomēr dabra pieredzē esmu arī ieņēmis vadošus amatu, tā ka fišku jau es shur tur rubīju vadības lietās...

Šorīt beidzot sāku likt jauno digital:art dizainu HTMLā, tā ka drīz (protams ja man atkal neuznāks slinkums) būs baudāma digital:art v.2 versija... man jau pašam tas dizains sāk iepatikties...

12:13 =>: Ir OK...

Pacilājums, miers... ir ok... ar katru dienu liekas ka kļūstu saprātīgāks un nosvētāks... laikam palieku vecs ;)

8:56 =>: klusumā...

Man gribas kliegt... man gribas trakot... gribas kaut ko muļķīgu runāt, ākstīties, cīnīties ar savām sajūtām, nesaprast kas vispār notiek, gribas raudāt, kādu sist un lamāt, gribas lēkt no tilta... gribas būt mazai tīņu meitenei, kura plosa sevi un apkārtējos, kuru neviens nesaprot... gribas buut haosam...

Bet nevar tak... ir jābūt kārtīgam, nosvērtam, nopietnam, savaldīgam, visam ir jābūt pārdomātam un racionālam... nez kādēļ ir izveidojusiesn sajūta ka kad viss tiek kontrolēts, tad ir tāda kā stabilitātes sajūta, maldīga un melīga... uzmācas ar sajūtām ka tev ir jābūt laimīgam, ar visu apmierinātam un nesatricināmam...

laikam viss augstāk minētais ir tapēc ka neļauju sevi nekam pieķerties un es nekam neuzticos šai pasaulē, ja nu vienīgi universam, bet pat tur viss ir relatīvs...

15:04 =>: mmm...

Fuīgie kolēgas sacienāja ar vīnu, nevar tak darba laikā dzert, bet vīns tak garšo, so... nu neko tad jāpiecieš sava nepatika pret nelielu reibumu darba laikā :)

ko tik vien mēs aiz baudkāres nespējam paciest...

10:34 =>: rīts...

"Un trešajā dienā viņš aizgulējās..." ar šādu teikumu es varētu sākt šo dienu, bet nekas tak nenotika no tā ka mans ķermenis pēkšņi atļāvās ilgāk pasnaust. Zeme nav izgājusi no orbītas, nekādas graujošas zemestrīces ar nav manītas, tātad nekas nav noticis un tomēr rīts ir pozitīvs... un kā nu ne, jo esmu tak labi izgulējies :)

18:37 =>: :)

Sēžu kā tāds "spoks darbā", pavisam viens... mmm... patīk. Ja vien varētu es nāktu uz darbu no 18:00 nu teiksim līdz tad kādiem 4:00... wow, tas būtu ideāli, kluss, mierīgs, nekādas kņadas un stressu... tik klussums un miers... secinājums viens esmu totāla "pūce"...

nu labi, jābeidz sapņot un jāpaveidz vēl kas nozīmīgs, kaut gan neceru ka tas izdosies...

iekāpu chatā, kādus 3 mēnešus tajā nebiju bijis. Sapratu ka neko neesmu zaudējis, kaut kas ar to čatu nav riktīgi, tas ir kā tāds jaunatklājamu sajūtu atvars kas "kopumā" tik tev sajauc prātu un norauj prāta samazgu atejā...

16:19 =>: cik gan jautri...

Sarūgtinājumu akcija turpinās, sakarā ar to ka esmu aizmirsis aizčāpot pie ārsta un izņemt slimības lapu, tad grāmatvede man atteicās izmaksāt algu līdz tam brīdim kad es viņai būšu to nolāpīto slimības lapu atstiepis... feini, vai ne?
Un ko man tas dos kad es atkal zvanīšu parādniekiem un dīkšu pēc savas nopelnītās naudiņas, vairāk jau par tukšiem solījumiem atkal nedabūšu...
vispār interesants sākums gadam ne ar ko neatšķiras no citas gada daļas...

fu kā man riebjas gausties, bet te jau tā drīkst, vismaz man tā liekas, šī taču ir dienasgrāmata kurai uzticēt notikumus un emocijas, jeb varbūt tā ir tāda pati kā iekšējā bals, tai jau nevar ļaut gausties, bet nu kāda starpība, kreņķis palie kreņķis PUNKTS

P.S. Eņģeļu pilsētā atkal stiprs, brāzmains vējš...

15:01 =>: :(

Nolāpītā būšana vai tiešām man ir jālaupa 1 h no sava dārgā laika, lai būtu ofisā normāli uzinstalēts network printeris... skumji...

Bet nu jāturpina strādāt, iespējams ka garastāvoklis uzlabosies... pagaidām man ir dusmas...

8:18 =>: ...

Mmm... tik jauks un puukains sniedziņš krīt no debesīm... man vienmēr patīk kad snieg, tik piepildīts viss liekas... šorīt jūtos vienkārši lieliski. Vajadzētu steigšus apdarīt steidzamākos darbus, jo jāved mamma pie ārsta un no rīta nebūs laika kad strādāt. Vakar noskatījos "Krustēvu" pa LNT, bij jau aizmirsies. Nu vienreizēja filma, nāca vislaik miegs, bet nevarēju atrauties, tā arī visas 3 h noskatījos.

Šovakar laikam būs jaaiziet uz baseinu papeldēt, savādāk sāku iesīkstēt pie klaviatūras tik sēžot. Visi šie aizvadītie svētki ir izpalikuši bez fiziskām aktivitātēm (ja neskaita sesdienu, kad nu nevarēju galīgi vairs izturēt vāļāšanos pa gultu un aizbraucu siguldā uz mežu pastrādāt... godam ar 8 h norukāju kā nākas, atzaroju kokus un dedzināju zarus). Ā un laikam jau arī jāsāk slēpot tuliņ būs, tik pagaidīšu kamēr nogribējušie pūļi bik noskriesies.

Ai, bet nu pie darbiem.

8:35 =>: :)

Njaaa... tomēr diezgan jauki tika sagaidīts jaunais gads, nekas jau ekstra aizraujoš nebija, bet galvenais ka sirsnīgi un izjusti, paģiras ar neko neizbojāja, tb tādas nebija... :)
biju aizbraucis pie Ģelžiem, Kristiāns mani pēdējā mirklī izrāva no siguldas mājas un milzīgs paldies viņam par to...

nu ko, laikam ta jāsāk tas jaunais gads... sasodīti negribas strādāt... brīvdienās lasītās grāmats un dažādās pārdomas mani ir iemetušas kaut kādā mentālā universa izzināšanas muklājā... nekādi nespēju pieslēgties realitātei... bet nu jāsapurinas, jāsaraksta jaunais 2004 gada plānotājs un jāsāk lēnām ķerties pie darbiem...

bet plānotāju 2004. gadam es nopirku veiksmīgi, kaut arī padārgs bija, tomēr es zinu ka Andreas H. Bitesnich jutekliskās fotogrāfijas tanī ir katra lata vērtas :)