sēžu slimnīcā un raudu. tagad, paldies dievam, ir internets. bet kādreiz arī bija labi, atceros draugus, kas nāca ciemos, jo nebija FB, un grāmatas, ko lasīju daudz vairāk.
Bet jā, raudu. Un ne tādēļ, ka bail vai sāp, bet gan tādēļ, ka saproti, ka mīli cilvēkus sev apkārt, un nevari sagaidīt, kad satiksi tos tikpat neprātīgos muļķus. ļoti.
Ir jau 3. jūnijs, un no visām lietām, ko gribēju uz 1. jūniju izdarīt, ir izpildīta viena? Ah. Bet svarīgākā, jo tetovējumam, maratonam un vīrietim vēl ir laiks.
es gribu būt labāks cilvēks, izturēties labāk pret tuvajiem, teikt, ko nozīmē, biežāk un būt godīgāka pret sevi un citiem. vienkāršās lietās. laikam jāsaka, ka patiesāka.
vakar vakarā saņēmu vienkāršu "btw, I love you" un es atbildēju "I love you too.", un tad mēs turpinājām runāt par parastām lietām, bet tas bija ļoti vajadzīgi un nomierinoši.
un tieši tādēļ tagad guļu un raudu.
paldies!