Reizēm ir vajadzīgas dienas, kad ir pagrimums, lai, no rīta pieceļoties, pieceltos no jauna un dzīvotu dzīvi kā šovu, svinētu to. Tieši tāda ir šī diena. smaga Valdes sēde, uzmundrinoša franču valodas lekcija, diezgan demotivējoša tikšanās ar Kasparu (pasākuma ietvaros), pēc tam politikas bīdīšana Latvijas studentijā. Nē, ne pat politikas bīdīšana, mēs jau vēl esam mazie bērni bez politiskām interesēm, drīzāk tiekšanās pēc skaidrības, objektīvas subjektivitātes.
Bet tā nu lūk es te sēžu, ir 2:32, vēl pirms nepilnām četrām stundām stāvēju lietū un man asaras lija straumēm. Vakardiena (nu jau) ir savāda - jā, vakardiena vēl ir, jo es vēl neguļu. Tas ir kā apčakarēt laiku.
Nu es zinu. Viegli un brīvi. Ja sāk rīt, nekas nebūs, tādēļ pēc laika es jau sāku šodien. Dienā, kad pamodīšos.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |